Vēl pirms diviem gadiem aizturētu elpu sekojām līdzi notikumiem Minskā, cerot, ka pavisam drīz redzēsim baltkrievu tautu brīvu un spējīgu pašiem izvēlēties savu attīstības ceļu. Tomēr 2023. gadā redzam dramatiski citādu ainu - represiju un politieslodzīto skaits Baltkrievijā sasniedzis vismaz pusotru tūkstoti, protesti un opozīcija pieklususi, valstī tiek izvietots aizvien vairāk Krievijas militāro resursu. Vai baltkrieviem vēl ir atpakaļceļš? 24. martā raidījumā "Pasaule kabatā" iztaujāju Somijas Ārpolitikas institūta programmu direktoru Arkādiju Mošes.

Cik daudz Lukašenko joprojām kontrolē savu valsti un tās ārpolitiku? Vai viņš nav tikai Putina marionete, kā daudzi uzskata?

Pēdējos divarpus gadus, kopš 2020. gada notikumiem, viņa izvēles brīvība ir pastāvīgi mazinājusies. Viņam vēl ir zināma autonomija, taču tā vairāk attiecas uz iekšpolitiku nekā ārpolitiku. Lukašenko noteikti dara to, ko grib Putins, un zina viņa sarkanās līnijas. Viņš nemaz nemēģinās šīs sarkanās līnijas pārkāpt, un tas nav nekas jauns. Tā tas izskatījās pat iepriekš, arī labākajā Baltkrievijas un rietumvalstu attiecību restarta laikā pirms 2020. gada revolūcijas. Viņš nekad neapstrīdēja to, ko Putins no viņa gribēja. Labākais piemērs tam ir, kad Putins gribēja izmantot Baltkrievijas teritoriju, lai īstenotu agresiju pret Ukrainu. Viņš tam, manuprāt, ar prieku piekrita. Viņš gribēja nostāties uzvarētāju pusē.

Šādi viņš padarīja Baltkrieviju par valsti, kas pilnībā atbilst ANO noteiktajai agresora definīcijai, kas noteikta 1970. gados. Viņš pats ir atzinis, ka Baltkrieviju sauc par agresorvalsti. Putins acīmredzot īsti negribēja Baltkrievijas spēkus iesaistīt okupācijā jeb iebrukumā, jo viņš zina, cik mazs būtu Baltkrievijas pienesums.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X