Faktomāts ⟩ Vai Putina apcietināšana būtu pielīdzināma kara pieteikumam?

Intervija ar bijušo Krievijas prezidentu un pašreizējo Drošības padomes vadītāja vietnieku Dimitriju Medvedevu tika publicēta pagājušās nedēļas sākumā. Tajā Krievijas politiķis ne tikai nosoda Starptautiskās krimināltiesas rīcību, bet arī nodēvējis to par “starptautiski juridiski nekompetentu”. Viņš īpaši vērsies pret Vāciju, kur “atsevišķi stulbeņi saka, ka Putins tikšot arestēts, ja viņš atbrauks uz Vāciju”. Medvedevs saka, ka tas būtu kara pieteikums.

Ņemot vērā, ka Krievija 2022.gada 24.februārī sāka nelikumīgu iebrukumu Ukrainā bez oficiāla kara pieteikuma (turklāt joprojām iebrukumu dēvē nevis par karu, bet gan “speciālo militāro operāciju”), apgalvojums, ka kādas valsts rīcība var tikt uzskatīta par kara pieteikumu, šķiet ironisks. Šajā gadījumā jāņem vērā, ka aresta orderi izdevusi Starptautiskā krimināltiesa par iespējamu kara noziegumu veikšanu. "Ja Starptautiskā krimināltiesa izdod aresta orderi, tad dalībvalstīm ir pienākums konkrēto personu aizturēt, ja tā atrodas viņu teritorijā," portālam TVNET stāsta Sāra Nuvena, Eiropas Universitātes institūta starptautisko tiesību profesore un Eiropas starptautisko tiesību žurnāla galvenā redaktore.

Tas nozīmē, ka šobrīd Putinam būtu jāvairās braukt uz 123 valstīm, kuras ir parakstījušas Romas statūtus un kuras atzīst Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju. Līdz ar to arī apgalvojums, ka Krievija neatzīst tiesas jurisdikciju, šoreiz nevar pasargāt Putinu un, ja viņš ieradīsies kādā no 123 valstīm, viņu, visticamāk, apcietinās. Jau iepriekš vēstīts, ka šī ir bezprecedenta situācija, jo kopš tiesas dibināšanas pirmo reizi ir izdots aresta orderis pret kodolvalsts galvu.

Taču bezprecedenta situācija nenozīmē, ka tas nevar notikt. Protams, jāņem vērā, ka, īstenojoties šādam scenārijam, Krievija nepaliktu atbildi parādā. Vai to varētu uzskatīt par formālu kara pieteikumu? Nē. Visticamāk, pat ja Krievija to uztvertu kā tādu, tas nemainītu tās atbildi, jo daudzi starptautisko tiesību eksperti ir vienisprātis, ka oficiālam kara pieteikumam nav reālas funkcijas no starptautisko likumu viedokļa.

“Oficiāli kara pieteikumi vairs nav juridiski nozīmīgi; nozīme ir tieši spēka lietošanai,” saka Nuvena. Vēsturiski valstis parasti oficiāli pasludināja karu – caur diplomātiskajiem kanāliem vai tieši nododot ziņu, ka ir pieņemts lēmums veikt bruņotu uzbrukumu. Tas gan parasti ir garš un sarežģīts process, jo nepieciešams uzrakstīt attiecīgu likumprojektu, tas jāapstiprina valdībā vai parlamentā (atkarībā no valsts) un tad jāsāk gatavot karaspēks utt.

Par oficiālu kara pieteikumu izzušanu var runāt jau kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dibināšanas. Līdz pat mūsdienām redzams, ka pasaulē nav pārāk daudz valstu, kas kopš Otrā pasaules kara noslēguma būtu izteikušas oficiālu kara pieteikumu. ANO Hartas 2. pants nosaka, ka valstis apņemas risināt jebkādas nesaskaņas miermīlīgi, neapdraudot starptautisko mieru un drošību. Tādējādi formāls kara pieteikums būtu pretrunā ar ANO Hartu (kas ir viens no iemesliem, kāpēc Krievija joprojām nav nosaukusi karu Ukrainā par karu), un spēka lietošana ir pieļaujama tikai, ja to apstiprinājusi ANO Drošības padome vai tas tiek darīts pašaizsardzības nolūkā.

Turklāt Nuvena norāda, ka arests, visticamāk, nebūtu pietiekams pamats, lai kāda valsts varētu legāli mēģināt attaisnot spēka lietošanu pret citu valsti. “Atentāts, iespējams, varētu [būt pamats],” saka profesore. Tā ir visiem zināma atsauce uz Pirmo pasaules karu, kad Serbijā tika nogalināts Austroungārijas erchercogs Ferdinands. Līdz ar to no starptautisko tiesību viedokļa (par kurām tik ļoti “iestājas” Krievija), Putina arests nevarētu tikt uzskatīts par formālu kara pieteikumu.