“Kad esi atradis savu aicinājumu, pie tā ir jāturas ar visu savu pārliecību un ticību!” Saruna ar Kristu Saržantu.

Iepazīstinām ar iedvesmas stāstu par komponistu un pianistu Kristu Saržantu. Viņš atzīst, ka, nesperot soli pretī nezināmajam, sapņi paliks skaisti, taču tie nekad nekļūs par realitāti. Krists pastāstīja, kas ir tas, kas viņu motivē darboties mūzikas nozarē, kāpēc disciplīna ir svarīgāka par motivāciju, kā arī sniedz iedrošinājumu ikvienam no mums riskēt un tiekties pēc saviem sapņiem.

Kas jūs motivēja doties pa šo karjeras ceļu un kas motivē turpināt darīt to, kas patīk?

Spēja radīt ko jaunu, iepriekš nebijušu, paliekošu. Spēja cilvēkos radīt saviļņojumu. Dot iespēju manā mūzikā saredzēt sevi, savus pārdzīvojumus, savu prieku, savas sāpes vai laimi un izjust to visu, iespējams, citādāk. Tas, kas mani motivē turpināt, ir emocijas klausītāju acīs, balsī pēc koncerta vai dzirdēta ieraksta un ka ar to, ko daru, spēju likt cilvēkiem sajust ko skaistu sevī.

Kuru cilvēku apbrīnojat visvairāk?

Es apbrīnoju cilvēkus, kuri sapņus pārvērš par mērķiem un mērķus par rezultātu. Man ir prieks redzēt cilvēkus tur, kur viņi pirms kāda laika ir teikuši, ka vēlas būt. Citu cilvēku apņēmība, neatlaidība – tas mani motivē.

Cilvēks, kas mani iedvesmo tiekties pēc saviem mērķiem, ir nākotnes es. Tas es, kas varētu būt, kuru veidoju pats ar savām rīcībām, izvēlēm. Tas es, ko redzu pēc gadiem pieciem, desmit, vairāk. Tas ir lielākais motivētājs darīt, jo katra mazākā lieta, lai arī cik maza tā būtu, mani ved tuvāk tam cilvēkam.

Publicitātes foto

Kā izvēle darīt to, ar ko šobrīd nodarbojaties, izmainīja jūsu dzīvi?

Esmu atradis to, ko nešaubīgi vēlos darīt. To, kas ir mans aicinājums. Ne visiem tā palaimējas, un par šo pārliecību esmu neizsakāmi pateicīgs. Lai vai kā ar to iet, lai cik veiksmīgi vai neveiksmīgi mirkļi ir bijuši un būs, tas miers, zinot, ka tas, ko dari, ir tas, ko tu ne pret ko nespētu mainīt, ir nenovērtējams.

Neviens nevar pateikt vai uzminēt, kas būs viņa dzīves aicinājums, bet, kad to atrodi, tu vienkārši zini. Un tad to nedrīkst laist vaļā. Pie tā ir jāturas ar visu savu pārliecību un ticību!

Tas, ar ko nodarbojos, ir iemācījis man, ka tik daudz kas ir iespējams, ja turpini darīt un nenovērsies no sava mērķa. Būt daļai no šīs radošās sfēras māca man skatīties plašākos laika posmos. Mēs bieži vien šaustām sevi par to, ka neesam tur, kur bijām domājuši, ka būsim šajā brīdī. Taču, atskatoties uz to, kur es biju pirms desmit gadiem, pieciem gadiem, pat gada… Es biju aizmirsis, cik daudz lietu esmu sasniedzis, par kurām tad vien tikai sapņoju. Un varbūt šis nav kaut kas izteikts tieši tam, ar ko nodarbojos es, taču esmu pateicīgs par visu, kas ir noticis, lai es pieņemtu šo lēmumu saistīt savu dzīvi ar mūziku, jo šobrīd dzīvi nespēju iedomāties bez tās.

Vai esat ticis kritizēts izvēlētās karjeras/nodarbošanās dēļ? Kādi bija kritizēšanas iemesli?

Protams! Laikam biežāk dzirdētais iemesls ir bijis, ka tā ir “nereālistiska nodarbošanās”. Man ir teikts: “Pasaulē ir tik daudz cilvēku, kas ir sasnieguši kaut ko tajā, ko dari. Tu tiešām domā, ka TEV izdosies?” Un tādā garā. Protams, pārfrāzējot. Jā, tas, ko daru, ir mainīgs un nestabils, it īpaši to sākot. Ir veiksmīgāki brīži, ir ne tik veiksmīgi brīži, taču nedrīkst ļaut iespējai, ka var neizdoties, atturēt tevi darīt visu, kas ir tavos spēkos, lai izdotos! Jo vienīgais drošais veids, lai neizdotos, ir padoties.

Kamēr mēs turpinām darīt, turpinām iet uz priekšu, lai cik maza būtu iespēja, ka izdosies, tā nekad neizdzisīs.

Vai jums kādreiz ir bijusi doma visu pamest un pāriet uz vieglāku un stabilāku nodarbošanos? Kas jums lika atmest šo domu un turpināt iesākto?

Jā, ir bijušas pāris reizes, kad esmu apdomājis un pārdomājis, vai neesmu pieļāvis lielu kļūdu, turpinot savu ceļu mūzikā, un patiesībā esmu nonācis arī samērā tuvu, lai meklētu ko citu, taču kaut kas manā prātā radīja šo apziņu: ja pametīšu mūziku, pametīšu komponēšanu, agri vai vēlu to nožēlošu un nekad nespēšu sev piedot.

Es sev par tādu kā mērķi esmu nospraudis domu: “Lai ko tu darītu, dari savu darbu tik labi, cik vien vari.” Tas ir mērķis, kuru neplānoju “izsvītrot” kā sasniegtu, jo tas mani ceļ augstāk.

Publicitātes foto

Cik lielu daļu no darba sastāda motivācija to darīt?

Motivācija ir papildlīdzeklis. Tas nekad nedrīkst būt atspēriena punkts ko darīt. Motivācija pie mums nenāks pirmā. Disciplīna ir tas, kas liek mums darīt lietas, kuras citreiz nevēlamies, kuras ir slinkums darīt, jo nejūtamies motivēti. Disciplīna ir tas, kas ģenerē šo motivāciju. Saņemoties darīt, piespiežot sevi strādāt, mēs paši radām savu motivāciju.

Mērķus ir iespējams sasniegt bez motivācijas. Mērķus nav iespējams sasniegt, paļaujoties uz motivāciju.

Motivācija (vismaz radošajā nozarē) ir lielisks instruments, kas pastiprina maņas, idejas, un ir fantastiski, kad tā ir, taču, jo lielāku daļu darba es atvēlu motivācijai, jo mazāk es spēju izdarīt. Paradoksāli, jo vairāk es paļaujos uz sevi, savu disciplīnu, mērķiem un mazāku varu dodu motivācijai vai tās trūkumam, jo biežāk un intensīvāk tā pie manis atnāk.

Kura grāmata, dziesma, citāts vai kas cits kalpo jums par atgādinājumu nepadoties un tiekties pēc saviem sapņiem?

“Dzīve nav domāta sevis atrašanai. Dzīve ir domāta sevis radīšanai.” Šis Džordža Bernarda Šova citāts man vienmēr atgādina: lai cik pazuduši mēs justos, lai cik ļoti sev nepatiktu, lai cik vīlušies sevī būtu, tieši mūsu pašu rokās ir to mainīt.

Kā jums šķiet, kāpēc daudzi tā arī nekad nesaņemas sekot saviem sapņiem un darīt to, kas viņiem liktu justies laimīgiem?

Daudzi cilvēki izvēlas dzīvot savu sapņu ilūzijā, tiem nekad nepietuvojoties, tā vietā, lai radītu iespēju sapņiem pārtapt realitātē, spertu soli to īstenošanā un pakļautu tos riskam sabrukt. Nesperot šo soli pretī nezināmajam, sapņi paliks skaisti, taču tie nekad nekļūs par realitāti.

Kā jūs domājat, kur jūs būtu šobrīd, ja jums nebūtu bijusi tāda motivācija?

Lai kur es būtu, nedomāju, ka tur varētu būt pilnībā laimīgs. Iespējams, taustītos apkārt, cenšoties atrast piepildījumu lietās, ko daru. Manuprāt, ir svarīgi pieņemt tos “tukšuma” brīžus, kad zūd motivācija, nevis censties tos atgrūst un bēgt no tiem. Ir svarīgi saprast, ka mūsu darītspēja nesastāv un nav atkarīga no motivācijas. Tā ir atkarīga no mums, un motivācija vien dod to papildu grūdienu kā atalgojums par uzcītību. Ja mēs balstīsim visu, ko darām, motivācijā, ir ļoti viegli ļoti ātri padoties, jo agri vai vēlu tā izsīks un tad būsim palikuši vien ar tukšumu vietā, kur būtu jābūt aizrautībai par to, ko darām.