Pēdējās dienās Indijas iekšpolitika ievērojami sašūpojusies. Dēvēt to par stabilu arī pirms tam būtu pārspīlējums, tomēr tagad, raugoties no malas, politiskā aina ir iekrāsojusies krietni tumšākos toņos. Daudzi vietējie un starptautiskie Indijas pētnieki izsaka bažas, ka ilglaicīgais valsts premjerministrs Narendra Modi ved Indiju aizvien nedemokrātiskākā virzienā.

"Šajā svinīgajā brīdī mēs dodam zvērestu veltīt sevi Indijai, tās cilvēkiem un augstākam cilvēces labumam," Indijas neatkarības pasludināšanas priekšvakarā, 1947.gada 14.augustā, teica pirmais neatkarīgās Indijas premjerministrs Džvaharlāls Nehru. Kopš neatkarības pasludināšanas Indija vienmēr ir lepojusies, ka ir pasaulē lielākā demokrātija. Nehru bija ideālists, un tāda bija arī viņa politika un sapnis par Indiju - redzēt to kā plaukstošu demokrātiju pasaules valstu ziedu pušķī. Cauri laikiem dažādi Indijas līderi ir centušies tuvināties vai attālināties no Nehru nospraustā politiskā kursa, tomēr nenoliedzami viņa elpa un mantojums ir jūtami joprojām - pat pēc gandrīz 76 kā neatkarīgai valstij pavadītiem gadiem.

Atsevišķi valsts līderi, kā Nehru meita Indira Gandija, kura valsti vadīja vairāk nekā desmit gadus, tiek vērtēti pretrunīgi. Kamēr daži Gandijai pārmet autoritārismu, citi aplaudē tās kopējam veikumam, norādot, ka Gandijai izdevās veicināt Indijas ekonomisko izaugsmi, samazināt sociālo nevienlīdzību. Turklāt Gandijas administrācijas laikā Indijā tika attīstīta arī kodolprogramma, padarot to par militāri nozīmīgu spēlētāju Āzijas reģionā. Tomēr pat neskatoties uz šķietami nedemokrātisko valdīšanas stilu, Gandija nereti tiek uzskatīta par vienu no spējīgākajām Indijas politiķēm, kurai izdevās virzīt Indiju pretī tās galvenajam mērķim - kļūt par globāli nozīmīgu spēlētāju.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X