2022. gada 24. februāra agrs rīts Čornobiļā. Tālienē kaut kas sprāgst, pāri galvai pārlido iznīcinātāji, ieskanas trauksmes sirēnas. Tu ar diviem draugiem stāvi Čornobiļas aizliegtajā zonā un saproti, ka ir sācies karš. Krievu okupanti steidzas sagrābt arī Čornobiļas kodolreaktoru. Sastapšanās ir neizbēgama...

Pagājušajā nedēļā iemaldījos kinoteātrī un nokļuvu Andreja Ēķa producētā seriāla “Čornobiļa 2022. Iebrukums” pirmo divu sēriju noskatīšanās seansā. Ne jau gluži iemaldījos, bet taisnā ceļā iegāju un tūliņ apsēdos zālē – rindā un vietā, kas, manuprāt, ir visneiekārojamākā, kā arī atrodas gana tuvu izejai, lai vajadzības gadījumā varētu laikus aizbēgt prom. Tā es daru vienmēr, jo baidos, ka kāds sēdēs blakus vai nobloķēs taku uz izeju, padarot filmas skatīšanos par klaustrofobisku piedzīvojumu, kad filmas varoņu runātā vietā visu seansa laiku tavā galvā bļaustās urīnpūslis, liekot pie darba visus organisma mehānismus, kas atbildīgi par ārkārtas urīna saražošanu pūslī. Tas nekas, ka pirms seansa pačurāji, tas nekas. Organisms parūpēsies, lai zālē ne sekundi nevajadzētu sēdēt bez čurājamā materiāla. Urīnpūslis ir ļoti strādīgs un uzcītīgs orgāns. Īpaši kinoteātrī vai uzreiz, kā esi devies gulēt.

Lai nu kā, sākotnēji tukšā zāle, man par šausmām, sāka pildīties ar cilvēkiem. Skaļi žurnālistu bari, fotogrāfi ar pilniem klēpjiem statīvu un aparātu, kritiķi skarbām sejām, kā uz operu tērpušās sievietes un kungi ar aizdomīgu izskatu un noslēpumainu izcelsmi. Man blakus sākumā, protams, neviens negribēja sēdēt, jo mana izcelsme ir visnoslēpumainākā. Tiesa, ilgi vientulību nebaudīju, jo tūliņ mani no visām pusēm ieskāva slavenības – priekšā filmas producents Ēķis ar seriāla režisoru ukraini Dmitriju Malkovu. Pa labi un aizmugurē – visi filmas galvenie aktieri, savukārt izejas taku pa kreisi aizsprostoja man nepazīstama sieviete, kura tūliņ paziņoja, ka sēdēs pie izejas, jo viņai zvanīs.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X