Vērīgākajiem lasītājiem noteikti nebūs noslēpums, ka esmu izteikti reliģiozs cilvēks, kurš ar kristietību ir ne vien uz “tu”, bet pat vēl tuvāk un dziļāk. Likumsakarīgi, ka Lieldienas ir laiks, kurā nespēju nesākt par reliģiju un kristīgajām vērtībām manā dzīvē runāt vēl biežāk un vairāk. Kā nekā – tieši šajās dienās savulaik Jēzus atdzima otrajā dienā pēc siešanas krustā.

Vēl pagājušā mēneša sākumā saņēmu privātu ziņu no kāda lasītāja. “Tom, Tu par to mazo vārdiņu dievs vēl pamatīgi atrausies no Dieva. Pienāks brīdis kad Tu to rakstīsi ar lielo burtu. Tās būs pamatīgas pohas,” rakstīja Aivars. Lai arī pārāk neticu, ka dievs personīgi veltīs laiku tam, lai mani atštaukātu par lietoto burtu izmēriem, nevaru teikt viņš nav iedvesis zināmu bijību.

Jo, būsim reāli, – tās lietas, ko viņš sastrādāja Vecajā Derībā, ir diezgan tumšas. Piemēram, tā reize, kad dievs aizsūtīja lāčus nogalināt 42 bērnus par to, ka viņi bija pasmējušies par kāda vīra plikpaurību. Vēl viņš pārvērta cilvēkus sālī, ienīda neglītus cilvēkus, pavēlēja sekotājiem nogalināt pašiem savus bērnus, bet pēc tam vienkārši nogalināja pirmdzimtos ikvienam Ēģiptes cilvēkam vai dzīvniekam. Ja kāds ir gatavs nogalināt kaķēnus, domāju, no šīs personas ir pamats baidīties.

Nedrīkst piemirst arī faktu, ka dievs nogalināja pilnīgi visus šīs planētas cilvēkus, izņemot Noasu un viņa ģimeni. Hitlera un Staļina paveiktie genocīdi salīdzinoši ir bērna šļupsti. Turklāt – ir pilnīgi skaidrs, ka arī ikviena Zemes pastāvēšanas laikā piedzīvotā slimība ir viņa pirksts. Burtiski šajā pašā brīdī, kurā es rakstu šīs rindas, iespējams, dievs kāda Āfrikas ciemata bērniem piešķir AIDS. “Svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm!” (137. psalms 9).

Komentāri (27)
CopyLinkedIn Draugiem X