“Kāpēc darīt to, kas nepatīk, ja vari darīt to, kas patīk?” Intervija ar iluzionistu Edžu

Ar ko ikdienā nodarbojaties? Kā nolēmāt tam pievērsties profesionāli? Kas jums šajā nodarbē patīk visvairāk?

Esmu profesionāls iluzionists jau septiņus gadus, bet paralēli priekšnesumu sniegšanai pasākumos arī aktīvi veidoju dažādus ar trikiem saistītus video. Tas notika pats no sevis, kad jaunības gados sāku aktīvāk visiem rādīt trikus. Nemaz nebija tāda doma, ka ar šo kādreiz varētu pelnīt.

2015. gadā izveidoju raidījumu, kura ietvaros katru dienu platformā YouTube publicēju kādu triku. Kopā tie bija 365 dažādi triku video. Šā gada laikā pazīstami un pavisam nepazīstami cilvēki sāka aicināt uz pasākumiem, un tā tas viss sākās.

Es esmu tiešām ļoti liels šīs nodarbes fans. Man patīk izdomāt trikus, patīk izdomāt to, kā tos paveikt, tad uztrenēties un rādīt publikai. Man patīk viss šis process. Daudzi iluzionisti to dara tikai skatītāju emociju dēļ vai tieši triku izgudrošanas procesa dēļ, bet man katrs no šiem procesiem patīk vienādi.

Kad jūs zinājāt, ka tas ir tas, ar ko vēlaties nodarboties?

Kā jau teicu, tas notika pats no sevis. Bērnībā man ļoti patika sēdēt istabā un trenēties. Es varēju no rīta piecelties, 12 stundas pavadīt ar kārtīm rokās un iet gulēt. Man tiešām patika tas treniņu process. Jaunības gados patika izcelties ar to, ka spēju izdarīt lietas, kas, šķiet, ir neiespējamas. Un līdz pat šai dienai, man šķiet, ka tā ir labākā nodarbošanās, kāda var būt.

Cik bieži nākas dzirdēt, ka jums kā vīrietim būtu jāizvēlas stabilāks un “nopietnāks” darbs?

Katru dienu, bet tā droši vien ir visiem precētiem vīriešiem. Tas, protams, ir joks, bet agrāk tā ir bijis. Kad esam kādā pasākumā ar draugiem, kuri strādā par automehāniķiem, celtniekiem vai dara kādus citus smagus darbus, tad bieži vien pasmējās, ka es maisu kārtis. Tagad tas ir nedaudz mainījies, jo pats bieži strādāju savā darbnīcā un veidoju nepieciešamo trikiem no metāla vai koka. Daru tā saucamos vīriešu darbus. Par stabilitāti arī nav nācies sūdzēties, jo pat Covid-19 laikā bija daudz pasākumu. Protams, tie notika virtuāli un ne tik bieži kā ierasts, bet, lai arī man nav regulāri ikmēneša ienākumi un konkrēti nezinām, cik nopelnīsim nākammēnes, mēs ģimenē vienmēr esam jutušies stabili.

Kas jums ir palīdzējis nokļūt tur, kur esat tagad? Cilvēki, sakari, iespējas?

Es noteikti teiktu, ka, pirmkārt, smags darbs. Konkrēti man visvairāk ir palīdzējis internets, es uzaugu tieši tad, kad parādījās YouTube un citi sociālie tīkli. Es cenšos būt ļoti aktīvs sociālajā vidē, varbūt varētu šķist, ka tā ir naudas un laika izšķiešana, bet sociālie tīkli manai karjerai ir atvēruši ļoti daudz durvju. Man nekad nepiedāvātu vadīt savus televīzijas raidījumus, ja es nebūtu veidojis video. Tāpēc pašā pamatā jāpasakās ir internetam, bet, domājot jau tālāk, ir palīdzējuši neskaitāmi cilvēki. Sakari ir ļoti svarīgi, bet, lai iegūtu sakarus, vēl svarīgāks ir darbs.

Ko jūs ieteiktu tiem, kuri baidās sekot savam aicinājumam?

Es teiktu, lai noteikti pamēģina. Nav jau iespējams neko zaudēt, var tikai iegūt. Ja nesanāks, vienmēr var atrast ko citu. Sākumā tas ir biedējoši. Atceros, ka tad, kad 17 gadu vecumā pats sāku veidot video, daudzi par mani smējās, bet pagāja mēnesis un visi pierada, sāka atbalstīt. Katram cilvēkam ir savs aicinājums, bet, cik manā neilgajā mūžā ir sanācis pieredzēt, pārsvarā visi, kas ir atraduši savu aicinājumu un ir smagi strādājuši, ir piepildījuši savus sapņus. Man šķiet, grūtāk ir atrast to īsto aicinājumu. Ja tas jau ir atrasts, tad tikai vajadzīgs nedaudz drosmes un aiziet!

Publicitātes foto

Vai ir gadījies tā, ka tas, pēc kā esat tiecies ar smagu darbu un lielām pūlēm, rezultātā nemaz nelīdzinās tam, ko bijāt iedomājies?

Jā, ļoti bieži. Plānoju kādus lielus trikus vai veidoju, manuprāt, labāko video, kāds jebkad bijis, un beigās esmu tam veltījis tik daudz laika, bet sanākusi pilnīga izgāšanās. Sieva vienmēr ir pirmā, kas dzird manas jaunās idejas, un viņa vienmēr prasa, vai nebūs tā kā pagājušajā reizē. Un es saku, ka nē, šis tiešām ir kaut kas labs, bet beigās viņai izrādās taisnība. Pārsvarā rezultāts ir daudz sliktāks nekā plānots, bet ir tās dažas reizes, kad ieguldi darbu un izdodas vēl labāk nekā biji gaidījis. Tieši šo brīžu dēļ ir vērts censties un censties tik ilgi, kamēr sanāk.

Kāds ir smieklīgākais ar darbu saistīts atgadījums, kas noticis pēdējā laikā?

Man ļoti bieži ir jāuzstājas, un katrā šovā notiek kaut kas smieklīgs, tāpēc es tik ļoti mīlu šo darbu. No pēdējā laika smieklīgākajiem atgadījumiem es varētu izcelt šo. Man ir tāds triks, kur skatītājs ieliek aploksnēs brilles, un pēdējā aploksnē viņam ir jāieliek savas brilles. Tad notiek spēle, kuras rezultātā pa vienai tiek sadauzītas brilles. Beigās viena aploksne paliek nesadauzīta, un tajā iekšā VIENMĒR ir skatītāja brilles. Es pieņemu, ka jau var saprast, kur virzās šis stāsts. Es šo triku taisu jau vairākus gadus un nekad neesmu kļūdījies, bet, jā, šajā reizē tas notika. Es palūdzu kungu izņemt brilles no pēdējās aploksnes, viņš izņem un uzliek uz acīm, bet tās ir nevis viņa dārgās brilles, bet mazas, dzeltenas saulesbrillītes. Visa publika, protams, nevar beigt smieties, bet es saprotu, ka esmu sadauzījis viņa īstās brilles, un man šajā brīdi galīgi nenāk smiekli. Tas, ka triki noiet greizi, man nav jaunums, bet parasti var tā iziet no tādām situācijām, ka skatītāji pat nenojauš, ka kaut kas ir noticis, bet ne šajā reizē. Man nav citas izvēles, kā vien izstāstīt, ka triks ir nogājis greizi, bet publika tikai smejas vēl skaļāk, neviens netic, ka es stāstu taisnību, visi gaida, ka tūlīt parādīsies īstās brilles. Bet, jā, neparādījās…

Vai uzskatāt, ka esat vienīgais, kurš varētu gūt panākumus, nodarbojoties ar to, ko darāt jūs? Kāpēc?

Nē, noteikti nē. Es tieši domāju, ka jebkurš, kas šo mēģinātu, varētu būt labāks par mani. Es neteiktu, ka esmu ļoti talantīgs, galīgi ne. Es vienkārši šai nodarbei esmu veltījis vairāk laika nekā jebkurš cits. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tad, ja ir talants, tas ir ļoti vērtīgi, bet cilvēks, kas to paveic ar smagu darbu, vienmēr gūs lielākus panākumus.

Cik, jūsuprāt, nozīmīga ir jūsu darbošanās šajā nozarē?

Agrāk uzskatīju, ka mana nodarbošanās ir ļoti nenozīmīga. Es neesmu policists, skolotājs vai ārsts, es neglābju cilvēku dzīvības. Bet nesen sapratu, ka dažubrīd es varu būt pat ļoti nozīmīgs. Vasarā sanāca uzstāties vairākos pasākumos bēgļiem. Un tieši pēc šiem pasākumiem es sapratu, cik nozīmīga ir mana profesija. Daži no šiem bērniem nebija smaidījuši vairākus mēnešus, bet, redzot, ka kaut tikai uz stundiņu mēs visi kopā varējām aizmirsties un ļauties jautrībai un brīnumam, tas tiešām dod vērtību šim darbam.

Kā jūs ar savu darbu varat iedvesmot citus?

Es nezinu, vai es to varu. Es cenšos darīt to, kas man patīk, pēc labākās sirdsapziņas, un ceru, ka, redzot, kā man izdodas vai tieši neizdodas, es varbūt kādu varu kaut nedaudz iedvesmot. Katram jau iedvesma rodas kaut kur citur. Mani arī nevar iedvesmot, ja kāds kaut ko skaisti runā no skatuves, mani tas īsti neaizskar, bet, ja kāds izdara kaut ko tiešām cēlu un ievērības cienīgu, tas gan liek aizdomāties.

Kāpēc jūs ieteiktu citiem sekot savam aicinājumam?

Kāpēc gan nesekot, ja var sekot? Kāpēc darīt to, kas nepatīk, nevis to, kas patīk? Arī “parastā” darbā būs izaicinājumi un grūtības. Tad jau labāk, lai ir šīs grūtības, darot to, kas patīk.

Vai esat laimīgs? Kāpēc?

Jā, ļoti! Man ir mans sapņu darbs, man ir lieliska ģimene, ļoti labi draugi, daudz izpalīdzīgu paziņu, man ir labākie sekotāji. Dažubrīd ar sievu runājam, ka mums iet pārāk labi, lai tā būtu īstenība. Nezinu, cik ilgi tas tā vēl būs, bet šobrīd esmu ļoti laimīgs!