Video ⟩ Vidzemē izglābts nomaldījies un ievainots lācēns

Sākotnējie novērojumi liecina, ka lācēna uzvedība ir dabiska un reakcija, cilvēkiem tuvojoties, ir agresīva. Visticamāk, tas audzis dabiskos apstākļos, nevis pie cilvēkiem, un ir jau apguvis pirmās iemaņas sevis aizstāvēšanai.

Lācēns ir pavisam jauns. Dzimis šajā ziemā. Sākotnēji speciālisti cerēja, ka tas ir noklīdis no mammas un lācene to drīzumā uzmeklēs. Taču pēc vairāku dienu gaidīšanas lācene neatgriezās.

Lācēna pierē vērojama brūce, liekot domāt, ka tā pamešanas iemesls varētu būt kāds negadījums, kurā cietusi gan lācene, gan lācēns. Taču šādi mēdz notikt arī, ja lācenei ir pirmais metiens un nav vēl pieredzes mazuļu audzināšanā.

Par turpmāko lācēna likteni speciālisti lems pēc karantīnā veiktajiem novērojumiem un veselības stāvokļa noteikšanas. Lācēnam plānots paņemt DNS paraugus, kas tiks nodoti zinātniekiem iekļaušanai Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” izveidotajā lāču DNS paraugu datu bāzē.

Latvijā brūnie lāči (Ursus arctos) ir īpaši aizsargājami dzīvnieki. Tie ir lielākie no Latvijas plēsējiem. Lāču mātītes svarā var sasniegt 150 kg, bet lāču tēviņu svars var sasniegt 300 kg. Brūnā lāča dzīves ilgums var pārsniegt pat 30 gadu, un tam nav dabisko ienaidnieku. Lāči ir tipiski lielu mežu masīvu apdzīvotāji. Jauktu koku mežu zonā priekšroku dod lielāku un vecāku skuju koku un dažādu jauktu koku mežu biotopiem, kas robežojas ar aizaugušiem izcirtumiem, deguma vietām, purviem un ūdenstilpēm. Ziemas guļas migas lācis iekārto dabiskās slēptuvēs, pēc iespējas sausākās vietās un ūdens tuvumā. Ikdienā tas nav agresīvs un lielākoties izvairās no sastapšanās ar cilvēku. Cilvēkam bīstams lācis var kļūt, ja ir pāragri iztraucēts no ziemas guļas, tas ir ievainots, kā arī lāču mātes ar mazuļiem.