Lai Latvija būtu gatava X stundai, nepieciešama arī pašas sabiedrības iesaiste (1)

“Kad pirms 10 gadiem Londonā kāds terorists pie parlamenta ēkas sadūra vairākus policistus, neviens no apkārt esošajiem cilvēkiem – un to bija daudz, tur vienmēr ir daudz tūristu un parlamenta darbinieku, – nezināja, kā sniegt pirmo palīdzību. Vienīgais izņēmums bija kāds ministrs, izbijis britu armijas virsnieks, kam gadījās būt tuvumā.

Mēs visi apgūstam pirmās palīdzības sniegšanu, kad mācāmies vadīt auto, bet šīm prasmēm diemžēl trūkst kontinuitātes. Šādi piemēri uzskatāmi parāda, ka mēs kā sabiedrība neesam gatavi krīzes situācijām.

To pierādīja arī Covid-19 pandēmija, kad panikā krita ne tikai atsevišķi cilvēki, bet veselas nozares un pat valdības. Gatavības trūkums krīzei izgaismo vēl vienu problēmu – cilvēki nesadarbojas. Mēs katrs dzīvojam savā “darbs–mājas” burbulī, bet tā nevar sagatavoties ārkārtējām medicīniskām un cita rakstura situācijām. Tam ir vajadzīgas plašas sabiedrības apmācības un arī cieša privātā un publiskā sektora sadarbība,” AS “Olainfarm” konferencē “Veselība. Drošība. Farmācija” uzsvēra Amerikas uzņēmējdarbības institūta (AEI) vecākā līdzstrādniece un “Foreign Policy” un “POLITICO Europe” žurnāliste Elizabete Bro.

Detalizēts krīzes plāns ir vajadzīgs ne tikai uzņēmumiem, bet arī valstij

Sadarbības nozīme dažādos līmeņos tika uzsvērta arī diskusijā “Gatavība X stundā”, kurā piedalījās Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts, Nacionālā veselības dienesta direktors Āris Kasparāns, Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Andris Grafs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis un AS “Repharm” valdes loceklis Jānis Vanags.

Skaudru piemēru par to, kas notiek, kad sabiedrība patiešām piedzīvo X stundu, jau gadu rāda Ukrainas piemērs. Mirst ne tikai karavīri frontē vai civiliedzīvotāji raķešu apšaudēs, bet arī cilvēki ar akūtām un hroniskām veselības problēmām – tikai tāpēc, ka kara dēļ nav pieejami medikamenti vai savlaicīga veselības aprūpe.

Tomēr X stunda nav tikai karš – tās var būt arī dabas katastrofas, plaša mēroga epidēmijas vai pat pandēmijas, ko pieredzējām ar Covid-19, trīs dienas garš interneta pārrāvums, kas aptur savstarpējo koordināciju un loģistiku, un jebkuri citi apstākļi, kad tiek pārtrauktas piegādes ķēdes un uzņēmums, nozare vai valsts nonāk eksistenciālu pārmaiņu priekšā, kas apdraud tās pastāvēšanu.

Turklāt X stunda skar visu – medicīnas nozarē tie ir ne tikai zāļu krājumi, bet arī speciālistu un infrastruktūras pieejamība, transports, piegāde, loģistika utt.

AS “Repharm” valdes loceklis Jānis Vanags uzsver – X stunda ir tas, ko katrs sev definē vismaz pāris gadu pirms tās iestāšanās, apzinoties, kas ir šī eksistenciāli kritiskā situācija tieši viņa iestādei vai uzņēmumam, un aprakstot detalizētu scenāriju, kā tādā situācijā rīkoties. Valstij šāda scenārija veselības aprūpē un zāļu rezervju veidošanā pagaidām nav – ir civilās aizsardzības plāni, taču trūkst skaidru vadlīniju, kā rīkoties un kurš būtu atbildīgs par zāļu krājumiem, ja X stunda tiešām iestātos.

Kā atzīst Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts, mums ir sāpīga, bet laba iespēja mācīties no tā, ko piedzīvojusi Ukraina, turklāt nevis tikai teorētiski, bet praksē – dodoties uz Ukrainu un uzklausot vietējo mediķu pieredzi.

“Jāsaprot, ka tad, kad sprāgst šķembu mīna, tā nešķiro, kam trāpa, un kara hospitālī līdz ar ievainotajiem karavīriem ārstē arī mazu puiku, kas gadījies šķembas ceļā. X stundā tādas atšķirības kā “valsts” vai “privātais”, “civilais ārsts” vai “kara ārsts” nepastāv. Kaut arī ne visas nozares tam šobrīd varētu piekrist, X stundā mēs visi esam kopā, tāpēc kopā tai arī būtu jāgatavojas,” uzsver Eglīts.

Piegādes ķēdēm jābūt tik stiprām, lai krājumi neizsīktu

Covid-19 krīze ir bijusi laba mācība. Kā atzīst eksperti, vairākās jomās Latvija šobrīd ir daudz labāk sagatavojusies neparedzamiem apstākļiem nekā pandēmijas sākumā. Tas sakāms, piemēram, par infrastruktūru, kurā tika ieguldīti lieli papildu līdzekļi, vai valsts pārvaldes un privātā sektora sadarbību, kas nenoliedzami ir uzlabojusies. Tomēr uzlabojumi pagaidām nav redzami pašos svarīgākajos virzienos – nozares cilvēkresursos un piegādes ķēžu izturībā.

Kaut arī Latvijai jau šobrīd ir pa spēkam nodrošināt pilnu zāļu attīstības un apgādes ķēdi, kurā ietilpst augsta līmeņa izglītība, pētniecība un inovācijas, rūpnieciskā ražošana un eksports, vietējas un reģionālas nozīmes apgāde, farmaceitiskā aprūpe un oriģinālmedikamentu izstrāde, vietējo ražotāju tirgus daļa veido tikai ap 4% no visu Latvijā pieejamo zāļu klāsta.

Šajā ziņā būtiski zaudējam Rietumeiropai, kur vietējā produkcija veido 40–60% sortimenta – esam desmit reižu ievainojamāki nekā Rietumeiropas valstis.

Kā uzsver Jānis Vanags, piegāžu ķēdes definē visu nozari: “Mēs labi atceramies, ka, sākoties pandēmijai, caur Poliju nedēļu nevarēja notikt piegādes uz Latviju. Taču nav obligāti jāaizver robeža, lai nonāktu riskantā situācijā. Vienas zāļu kravas vērtība ir vairāki miljoni eiro. Pietiek sarīkot kaut vai nelielus hibrīddraudus svarīgā piegādes maršrutā, un mēs par tiem varbūt ātri aizmirsīsim, bet apdrošinātāji neaizmirsīs. Izņemot šķietami apdraudēto teritoriju no apdrošināšanas seguma, nekādas piegādes vairs nenotiks.

Tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties, kādas ir mūsu materiālās rezerves, cik ilgam laikam to pietiek un cik stipri ir vietējie ražotāji, lai šādā situācijā spētu nodrošināt nepieciešamo medikamentu daudzumu un daudzveidību.

Latvija ir stipra pārtikas ražošanā, tur mums ir labs vietējo produktu īpatsvars, bet farmācijā ar to nevaram lepoties.”

Eksperti norāda – lai stiprinātu vietējo farmācijas nozari, ir ne tikai jālolo vietējie ražotāji, bet situācija jāskata kompleksi, apzinoties, ka arī enerģija un izejvielas, ko vietējās farmācijas kompānijas izmanto savas produkcijas ražošanai, nāk no ārējiem tirgiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi veidot pietiekamus uzkrājumus un detalizētu rīcības plānu, bet tam nepieciešama spēcīga sadarbība ar valsts pārvaldi.

Valsts atbildība – decentralizācija, indivīda pārziņā – domāšanas maiņa

Viens no svarīgākajiem drošības principiem X stundā ir decentralizācija jeb “neglabā visas olas vienā groziņā” princips. Kā norāda Nacionālā veselības dienesta direktors Āris Kasparāns, šobrīd zāļu rezerves ir daļēji pietiekamas, jo jau Covid-19 krīzes laikā tika piešķirts finansējums biežāk lietoto medikamentu trīs mēnešu rezervju iegādei, un šādas rezerves dažās slimnīcās arī ir izveidotas. Vienlaikus Ukrainas pieredze rāda, ka X stundā lielākie triecieni nereti tiek doti tieši veselības aprūpes infrastruktūrai, tāpēc ir būtiski plānot rezervju uzglabāšanu arī ārpus slimnīcām, un te atkal būtiska ir sadarbība ar privāto sektoru.

“Zāļu rezerves nav lielākā problēma – pat ja tās šobrīd ir nepietiekamas, tās var sagatavot. Daudz sliktāk ir nepieņemt lēmumus. Tas nozīmē neizmantot laiku pirms krīzes, lai sagatavotos un uzkrātu spēkus,” atzīst arī Jānis Vanags. “Bet, lai sagatavotos, ir jānolemj – šīs ir tās rezerves, kas mums būs vajadzīgas un ko valsts saviem iedzīvotājiem nodrošinās, un tad konkursa kārtībā jāmeklē partneris privātajā sektorā, kas attiecīgo apjomu var piegādāt.”

Vienlaikus eksperti arī norāda, ka šobrīd galvenā problēma ir nevis infrastruktūras nodrošinājums, bet gan domāšanas veids. Lai arī ir svarīgi vienoties, kuram jākoordinē zāļu rezerves X stundā, kā tās iepirkt un uzglabāt, kā pārliecināties, ka nebeidzas to derīguma termiņš utt., tomēr ne mazāk svarīgi ir tas, cik rūpīgi sagatavojies X stundai ir katrs indivīds, vai viņš ir palīdzējis sagatavoties savai ģimenei un cik spējīgs ir palīdzēt līdzcilvēkiem arī jebkurā citā situācijā – piemēram, sniegt pirmo palīdzību.