Nesen kādā nedēļas nogalē nobruka iepriekš uzbūvētais plāns, tāpēc ar ģimeni prātojām, ko labu varētu iesākt. Izskanēja doma, ka varētu aiziet uz kino. Kādu laiciņu filmas uz lielā ekrāna nebija skatītas, turklāt kino rādīja jauno “Avatars: Ūdensceļš” – filmu, kuru tiešām būtu lieliski baudīt kā nākas.
Tad es tā uzmetu – 14 eiro par biļeti katram pieaugušajam, 12 eiro bērnam, katram popkorns un kāds dzēriens kopā droši vien vēl kādi 20 eiro, vēl vismaz piečuks par auto novietošanu maksas stāvvietā. Vārdu sakot – viena tāda filmas noskatīšanās brīvdienā ģimenei jau sāk vilkt uz stabiliem 70 eiro. Nesaistīti – precīzi tikpat mums uz diennakti izmaksāja divstāvīga māja ar visām ērtībām un saunu Pērnavā.
Bet, atgriežoties pie Avatara, vispirms jau naudas summa, bet tad pamanīju, ka tā filma ir 3 stundas un 12 minūtes gara. Tātad skaidrs, ka par iztērēto naudu pozitīvajām emocijām un filmas sniegtajam piedzīvojumam bonusā nāks arī notirpušas kājas, nosēdēta pakaļa un pilns urīnpūslis (jo es negrasos iet uz tualeti filmas laikā, par kuru esmu iztērējis tādu naudu).