"Tāda šobrīd ir cena par neklusēšanu": Kara-Murzas pēdējais vārds tiesā, kurā viņam prasa 25 gadu cietumsodu (5)

“Pilsoņi tiesneši! Es biju pārliecināts, ka pēc divām desmitgadēm Krievijas politikā, pēc visa, ko esmu redzējis un piedzīvojis, mani vairs nekas nespēs pārsteigt. Man jāatzīst, ka es kļūdījos.

Mani tomēr pārsteidza, ka pēc noslēgtības un manas aizstāvības diskriminācijas līmeņa mans process 2023.gadā apsteidzis padomju disidentu “tiesas” sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Nemaz nerunājot par pieprasīto cietumsodu un leksiku par “ienaidnieku”. Tie pat nav septiņdesmitie gadi, tie ir drīzāk trīsdesmitie gadi. Man, kā vēsturniekam, tas ir iemesls refleksijai.

Liecību sniegšanas stadijā man tika atgādināts, ka viens no mīkstinošiem apstākļiem esot “nožēla par nodarīto”. Lai gan priecīgā ap mani šobrīd ir maz, es nespēju novaldīt smaidu.

Nodarītais ir jānožēlo noziedzniekiem. Savukārt es atrodos cietumā par saviem politiskajiem uzskatiem. Par iestāšanos pret karu Ukrainā. Par ilggadīgo cīņu pret Putina diktatūru. Par līdzdalību personisko starptautisko sankciju ieviešanā, balstoties uz Magņitska likumu.

Es ne tikai nenožēloju neko no tā - es ar to lepojos. Es lepojos ar to, ka politikā mani ieveda Boriss Ņemcovs. Es gribu cerēt, ka viņam nav par mani kauns.

(..) Vainoju sevi tikai vienā - ka visos savas politiskās darbības gados nespēju pārliecināt pietiekami daudz līdzcilvēku un demokrātisko valstu politiķu par to, kādas briesmas pasaulei rada Krievija un pašreizējais režīms, kas ir Kremlī. Šodien tas ir redzams ikvienam, bet par briesmīgu cenu – par kara cenu.

Pēdējā vārdā parasti pieņemts prasīt attaisnojošu spriedumu. Cilvēkam, kas nav izdarījis noziegumus, vienīgais likumīgais spriedums būtu attaisnošana.

Tomēr es tiesai neko neprasu. Es zinu savu spriedumu. Es to zināju jau pirms gada, kad savas mašīnas spogulī redzēju man pakaļ skrienošus cilvēkus melnās formās un melnās maskās.

Tāda šobrīd ir cena par neklusēšanu.

Tomēr es zinu, ka pienāks diena, kad tumsa virs mūsu valsts izzudīs. Kad melno sauks par melnu, bet balto – par baltu. Kad oficiālā līmenī tiks atzīts, ka divi reiz divi tomēr ir četri, kad karu sauks par karu, bet uzurpatoru – par uzurpatoru. Kad par noziedzniekiem atzīs tos, kas sāka un uzkurināja šo karu, nevis tos, kas centās to apturēt.

Šī diena pienāks tik neizbēgami kā pavasaris nomaina pat visbargāko ziemu. Tad mūsu sabiedrība atvērs acis no nošausmināsies par to, kādi briesmīgi noziegumi pastrādāti tās vārdā. Ar šo apzināšanos sāksies ilgais, grūtais, bet mums visiem tik svarīgais ceļš uz Krievijas atveseļošanos un atjaunošanos, lai tā varētu atgriezties civilizēto valstu sabiedrībā.

Pat šodien, pat mūs ieskaujošajā tumsā, pat sēžot šajā krātiņā, es mīlu savu valsti un ticu mūsu cilvēkiem. Es ticu, ka mēs varam noiet šo ceļu.”