Varētu apzvērēt, ka, iedomājoties senos grieķus, daudzi prātā redz baltās togās ievīstījušos onkuļus, kas, zviļņos atgūlušies, ņukā iekšā vīnogas un aizgūtnēm strebj sarkanvīnu, kamēr jauni zēni tos atvēsina ar palmu lapas vēdekli. Dažreiz jau darīja arī tā, bet ne tikai. Spartieši, lūk, strēba arī asins zupas, bet dzērāji - neatšķaidītu vīnu. Citreiz pat dzīvnieku ķidas šņakāja iekšā tā, ka šņakst vien.

Lai arī tradicionālā ēdienkarte Grieķijā līdz mūsdienām zināmā mērā ir mainījusies, tomēr pats pamats joprojām ir līdzīgs. Aizlidosim pagātnē, kad Ahillejs kāvās ar Hektoru, spartieši sitās ar persiešiem, Sokrats bojāja jaunatnes morāli un simpozijos ar vīniem, sieriem un olīvām tika spriests par to, kas tad īsti ir tikums, laime un skaists jauneklis.

Es nezinu, kāpēc, bet prātā man neizdzēšami iespiedies sengrieķu filozofa Epikūra kādā vēstulē draugam lūgtais. Viņš jautāja, vai draugs nevarētu tam atsūtīt podiņu siera, jo Epikūram, rau, sagribējies krietni uzdzīvot.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X