Šodienas redaktors:
Jānis Tereško

Globalizācijas pēdējā stundiņa? (1)

Hārvarda Universitātes profesora viedoklis
Raksta foto
Foto: Shutterstock

Pagājušā gada nogalē leģendārais Taivānas un pasaulē vadošā pusvadītāju ražotāja TSMC dibinātājs Moriss Čangs paziņoja, ka "globalizācija ir gandrīz mirusi". Pasaulē, kurā Covid-19 pandēmija un Ķīnas un ASV sāncensības saasināšanās ir izjaukušas piegādes ķēdes, arī citi komentētāji ir pievienojušies šim viedoklim, un daudzi uzņēmumi ir sākuši iepirkt pašmāju vai kaimiņvalstu preces. Tomēr būtu kļūdaini secināt, ka globalizācija ir beigusies. To pierāda cilvēces vēsture.

Globalizācija ir vienkārši savstarpējās atkarības pieaugums starpkontinentālā, nevis valsts vai reģionālā mērogā. Tā pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Tā ir daudzšķautņaina, un tā noteikti nav nekas jauns. Klimata pārmaiņas un migrācija ir virzījušas cilvēces izplatību visā planētas teritorijā jau kopš brīža, kad mūsu senči pirms vairāk nekā miljona gadu sāka pamest Āfriku, un to pašu ir darījušas arī daudzas citas sugas.

Šie procesi allaž ir veicinājuši bioloģisko mijiedarbību un savstarpēju atkarību. Tieši Āzijā radās mēris, kas laika posmā no 1346. līdz 1352. gadam iznīcināja trešdaļu Eiropas iedzīvotāju. Kad eiropieši 15. un 16. gadsimtā devās uz Rietumu puslodi, viņi pārvadāja patogēnus, kas iznīcināja pamatiedzīvotāju kopienas. Militārā globalizācija aizsākās jau Kserksa un pēc tam Aleksandra Lielā laikā, kura impērija aptvēra veselus trīs kontinentus. Un, protams, Saule nekad nenorietēja virs 19. gadsimta Britu impērijas.

Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu