No hotdogu tirgotāja ar būvdarbu vadītāja diplomu līdz pasākumu un raidījumu vadīšanai. Saruna ar Aivi Ceriņu

Iepazīstinām ar šī iedvesmas stāsta varoni, pasākumu un raidījuma “Preses klubs” vadītāju Aivi Ceriņu – cilvēku, kurš jau kopš bērnības vienmēr bijis uz skatuves, piedalījies dzejoļu skaitīšanas konkursos, amatieru teātros, vadījis pasākumus skolās un kultūras namos, vēlāk strādājis par būvnieku, tirgojis hotdogus “Arēnā Rīga”, bijis bārmenis, strādājis arī pie mākleriem. Uz sarunu ar viņu sēdās influencere, žurnāliste un “Youtube” raidījuma “Generation Famous” veidotāja Laura Saulīte.

Tev kabatā bija būvdarbu vadītāja diploms, bet, kad sāka veidoties kanāls “TV24”, tad, [sievas] Leldes stimulēts un iedrošināts, Tu ļāvies profesionālām pārmaiņām. Kas Tev lika pieņemt lēmumu atteikties no drošā un jau zināmā un mesties kaut kur, kur būtībā Tev tādas īstas profesionālās pieredzes nebija?

Man bija ļoti grūti šo soli veikt. Tā bija viena no lielākajām manas dzīves pārmaiņām profesionālā ziņā. Iedomājies, Tu esi tādā komforta līmenī, foršā uzņēmumā, kolosālā kolektīvā, ar labu algu, ar labiem apstākļiem… Tu esi tā kā “nopakots” tādā foršā dīvānā, un pēkšņi Tev saka: “Klau, re, kur ir iespēja!” Un Tu nezini, kas tur būs, varbūt vispār nesanāks nekas, bet Tev no tā [komfortablā] darba jāiet prom. Un es ļoti daudzas naktis negulēju. Man patika tas viss, ko es nosaucu [par sākotnējo profesijas izvēli], izņemot vienu būtisku lietu – man ļoti pietrūka komunikācijas ar cilvēkiem. Es alku pēc sarunas, man nebija, ar ko parunāties, un es biju nelaimīgs. Un tā sajūta mani ļoti grauza. Es zināju, ka es tikšu galā ar profesijas maiņu, [jo] es esmu gatavs mācīties, man gribas mācīties, bet tas komforts Tevi ļoti “iebetonē” tajā vietā.

Kas Tev ir palīdzējis saglabāt neatlaidību? Kas ir Tavs dzinulis, kurš Tev palīdz censties būt labākam nekā Tu biji vakar?

Es teikšu, ka divas lietas. Process – man patīk darīšanas process, un gala rezultāts – gandarījums. Bet pirmajā vietā es laikam liktu procesu, jo man tiešām patīk strādāt. Man patīk paslinkot, bet vairāk man patīk strādāt. Gan intelektuālu darbu, gan fizisku darbu. Tad tas viss ir līdzsvarā. Un tajā procesā es gūstu baudu – Tu dari, Tu sagatavo un Tev sanāk. Un, ja nesanāk, tad es analizēju kopā ar [sievu] Leldi vai kādu citu. Un es prasu: “Klau, man nesanāca toreiz tas un tas, ko Tu man ieteiktu, ko es varētu darīt citādāk?” Un otrs ir tas gala rezultāts, tas gandarījums, ka nu ir sanācis. Man tas arī tāds liels dzinulis ir. Un [vēl arī] novērtējums. Man tiešām patīk, kad manu darbu novērtē. Ir sāpīgi saņemt objektīvu komentāru laikā un vietā, kas ir trāpīgs un kur ir bijusi mana kļūda, ko es neesmu pamanījis. Un tad ir tie brīži, kad man gribas panirst zem viļņa, bet jāiet atpakaļ!

Manuprāt, tas ir viens no paradoksiem, ka liela daļa profesiju pārstāvju, kuri ir veiksmīgi savā profesionālajā dzīvē, ne vienmēr ir ar konkrētu diplomu. Izglītība, protams, ir ļoti, ļoti svarīga, bet, ja Tu šobrīd paskaties uz sevi un saviem kolēģiem, kas ir tās vienojošās iezīmes, kurām ir jāpiemīt, lai kļūtu par labu pasākumu vadītāju?

Absolūta degsme un patika, un vēlme ziedoties, lai noskrietu papildu jūdzi tā mērķa dēļ. Tikai un vienīgi. Tas ir tas, kas man patīk. Mūsu šodienas sabiedrības modelis ir nojaucis arī robežu par personību, dzimumu, klasifikāciju pretstatā ar Tavu nodarbošanos. Es novērtēju, ka es ar savu profesiju varu darīt kaut ko citu. Jā, man tas sākumā ir grūtāk, bet ļoti iespējams, ja Tev ir arī ielikts kaut kāds dabas dots talants, kas katram mums ir, un Tu trāpi precīzi ar to talantu, tad Tu aizskrien priekšā tam, kas [atšķirībā no Tevis] ir to profesionāli mācījies.

Tu nenoliedzami esi ļoti mērķtiecīgs, es domāju, arī ļoti neatlaidīgs un ambiciozs. Kura rakstura iezīme konkrēti Tev, tavuprāt, ir palīdzējusi nokļūt televīzijā un būt par vienu no vadošajiem pasākuma vadītājiem?

Es teiktu, ka mērķtiecība. Tas būtu primārais, jo, ja Tu sāc darīt un “atlec” pusceļā, tad Tu īsti nekur netiec. Iedošu vienu piemēru no pagājušā gada Bali ceļojuma. Tur lielākā daļa skaistākās pludmales ir nepieejamās vietās. Un tur jābūt mērķtiecībai, lai [tiktu un] būtu tajās skaistajās pludmalēs. Lielākā daļa cilvēku, ko mēs satikām, kāpa atpakaļ no pusceļa uz augšu. [Bet] mēs nokāpām lejā uz visām, kurām gribējām. Stāsts ir par to, ka, ja Tu apņemies darīt, tad dari līdz galam!

Mēs nenoliedzami dzīvojam augstas konkurences pasaulē. Vai Tu domā par savu profesionālo nākotni? Vai Tu redzi sevi ilgtermiņā, pēc kādiem gadiem 20 – 30?

Tu saki ”mēs esam lielā konkurencē”. Latvijā konkurence ir pārāk maza, man liekas. Vismaz mūsu sektorā – pasākumu vadīšanā – ir diezgan maza konkurence. Man gribētos, lai tā ir “asāka”, nežēlīgāka. Tas celtu līmeni. Latvijā līmenis ir ļoti augsts. Pret “veco” Eiropu mēs esam gadiem priekšā, gadiem! Gan profesionālā līmenī, gan vadītāju, organizāciju ziņā… Viss, viss, viss. Ir daudz nācies gan organizēt, gan piedalīties dažādos pasākumos Eiropā. Mēs esam virsotnē. Tāpēc arī daudzi brauc svinēt kāzas uz šejieni, jo pie mums ir lēti un [mums ir] ļoti augsta kvalitāte. Bet tur, par mediju sektoru runājot, moderatori un top žurnālisti ir 40, 45+ [gadus veci]. Viņiem tur nav tādu “gurķu”, kā es. Tev tur ir jāpierāda sevi līdz 40 gadiem – sākumā pienes krūzes, slauki glāzes, paralēli mācies. Un tikai tad, kad Tu esi sevi pierādījis un izgājis visu to profesionālo “trepi” tajā medijā, tad Tev piedāvā iespēju būt, pirmām kārtām, reportierim, tad, iespējams, studijā par producenta asistentu, tad Tevi visticamāk ieliek kādā maznozīmīgā ētera raidījumā un tikai tad Tu nokļūsi tajā “zelta laikā”. Savukārt pie mums, Latvijā, ir diametrāli otrādāk. Tu vari [būt] pilnīgi jauns “gurķis”. YouTube vai TikTok Tev ir kolosāli video, Tev ir kaut kāda harizma, Tev ir kaut kādas dotības un Tevi paņem televīzijā, iedod Tev raidījumu! Nekur citur tā nav. Nē, nu varbūt, ka ir, bet ne tik augstā līmenī, ka Tevi ielaiž sabiedriskā medijā.

Kas ir Tavas mazās, lielās baudas un kas uzlādē Tavas baterijas?

Es ļoti baudu pilsētas dzīvi. Es nespēju iedomāties sevi nedzīvojam pilsētā. Man patīk pilsētas ritms. Un tad man patīk novilkt nogriezni, un ir otrs ritms, kas ir nevis pilsētas uzliktais ritms, bet mans ritms, ģimenes ritms. Un tas ir laukos, jo es tajā ritmā esmu uzaudzis. Tās ir pilnīgi citādākas [emocijas] un Tu tajās esi noteicējs. Tu tajā dzīvo, Tu to baudi. Pilsētā ir citādāk. Pilsētā Tu iekļaujies kaut kādā ritenī, kur Tu neietekmē to procesu, bet lauki [ir] tas, kas dod spēku. Man ar to vietu ir tieša emocionāla sasaiste. Tā lauku burvība… tā ir īpaša. Pilsētniekam to nevar tā izstāstīt. Man pirms bērniem viens pazīstamais teica: “Aivi, Tu atceries vienu lietu, kas Tev būs kādreiz – nav nekas skaistāks par bērniem!” Līdz galam es [tam] iekšēji nevarēju noticēt, jo es jau [tajā brīdī] nezināju, kā [tas ir]. Un, [būdams divu bērnu tēvs,] kad es viņu pirms neilga laika satiku, es viņam teicu: “Es tev ticu!”

Lai skatītos šo un citas Lauras Saulītes iedvesmojošās sarunas, dodies uz YouTube kanālu “Generation Famous”.

Epizode tapusi ar “Dove” atbalstu.

Projekts “Generation Famous” – tā ir iespēja izzināt cilvēka iekšējo pasauli, viņa pārdzīvojumus, pieredzi, mērķus kas ir ļoti īpaši un iedvesmojoši ne vien skatītājiem, bet arī pašai Laurai Saulītei.