“Atrast savu sapņu nodarbošanos ir īsts izaicinājums ikvienam.” Saruna ar Madaru Razmu

Iepazīstinām ar šī iedvesmas stāsta varoni Madaru Razmu, kurš ir Latvijas vadošais šautriņu metējs, seškārtējs Latvijas čempions individuālajās šautriņu mešanas sacensībās un septiņkārtējs Latvijas čempions pāru šautriņu mešanas sacensībās, kā arī mīlošs vīrs un tēvs. Madars pastāstīja, kā viņa sirdslieta pārtapa par pamatnodarbošanos un iztikas avotu, kas ir tas, kas palīdz viņam gūt spēkus un motivāciju, un ka ir jābūt nedaudz trakam un atvērtam riskēt, lai neiespējamo padarītu par iespējamu.

Vai piekrītat tam, ka, darot darbu, kas patiesi patīk, tas vairs nešķiet kā darbs? Kāpēc?

Viennozīmīgi! Viens no maniem dzīves moto ir “Dari to, kas tev patīk, un tev nekad dzīvē nebūs jāstrādā”! Tāpēc šautriņu mešanu nekad nesaucu par savu darbu, bet gan aizraušanos. Un gandrīz vienmēr, kad kāds jautā, ar ko es pelnu iztiku, mana atbilde ir: “Tu neticēsi, bet es spēlēju šautriņas.” Iemesls tam ir panākumi, manā gadījumā – pie šautriņu mērķa! Protams, ir arī tāda lieta kā zaudējumi un vilšanās, un nevaru noliegt, ka šo iemeslu dēļ doma atmest visam ar roku ir bijusi ne vienu reizi vien.

Bet izdzīvo tas, kurš spēj pārmainīties un pielāgoties, tāpēc vairāk vai mazāk, nākot lielākai pieredzei, esmu iemācījies ar šīm neveiksmēm tikt galā vieglāk. Tā rezultātā ir arī vieglāk tās pārdzīvot un ar optimismu raudzīties jau nākamajās iespējās!

Kā radāt līdzsvaru starp darbu un atpūtu?

Jebkura biroja darbinieka atbilde varētu būt plānošana, bet šis noteikti nebūs mans gadījums. Biežā ceļošana ar nereti pārceltiem vai pat atceltiem reisiem var apgriezt kājām gaisā jebkurus plānus. Tāpat jāatzīst, ka mana nodarbošanās vairāk prasa atpūsties nevis fiziski, bet gan garīgi, jo mana aizraušanās bez adrenalīna nav vispār iedomājama. Vislabākais veids, kā es atjaunojos, ir laika pavadīšana kopā ar ģimeni un jo vairāk, jo labāk!

Vai uzskatāt sevi par veiksmīgu cilvēku? Kāpēc?

Viennozīmīgi – jā! Galvenokārt tādēļ, ka es esmu atradis nodarbošanos, kurā man ir talants! Nekad to neesmu noliedzis un nedomāju, ka kādreiz to arī darīšu. Ne mazāk svarīgs faktors, man šķiet, ir tas, ka man vairākkārt ir tiešām paveicies būt īstajā laikā un īstajā vietā. Attiecībā uz veiksmi mērķa sasniegšanā, man prātā nāk sev tuvs teiciens: “Veiksme ir tad, kad sagatavošanās sakrīt ar iespēju!” Ticu, ka veiksmi līdz šim esmu nopelnījis ar savu mērķtiecību un neatlaidību.

Kad un kā Jūs sapratāt, ka Jūsu hobijs varētu kļūt par Jūsu darbu un nest peļņu?

Tā noteikti nav pirmā nopelnītā naudas balva. Jāatzīst, ka, uzsākot spēlēt šautriņas, biju diezgan naivs un pat nepieļāvu domu, ka kaut kas var arī neizdoties, bet tajā pašā laikā nebiju pat domājis, ka kādu dienu ar šautriņu mešanu varētu pelnīt lielu naudu. Es vienkārši vēlējos darīt to, kas man patīk un padodas! Protams, kādreiz jau kaut kur prātā ir iezagusies doma par to, ka, uzvarot, piemēram, nākamo spēli, es nopelnīšu tik un tik, bet pieredze tomēr rāda, ka šādas domas nevietā nekad ne pie kā laba nav novedušas. Tāpēc arī cenšos nekoncentrēties uz naudu. Jā, pirmajā sezonā Eiropā bija brīži, kad pašam sev bija jāieskaidro: “Madar, ja vēlies rīt mest šautriņas, šodien būs jāuzvar,” jo cik tad var braukt mīnusos… Bet nauda noteikti nebūs mana galvenā motivācija veiksmīgai karjerai.

Cik garš bija Jūsu ceļš, līdz atradāt to, ko patiesi vēlaties dzīvē darīt?

Manuprāt, salīdzinoši īss. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir ne viens vien, kurš vēl 40 gadu vecumā īsti nezina, ko dzīvē vēlas darīt un sasniegt. Jā, šautriņas pirmo reizi rokā paņēmu 1999. gadā, bet nopietnāk tam pievērsos tikai 2009. gada izskaņā. 2013. gadā es sāku startēt starptautiskos turnīros, tomēr, kā jau minēju iepriekš, biju vēl salīdzinoši “zaļš” un naivs. Tādas kā ambīcijas pa īstam varbūt radās vien divas sezonas vēlāk ap 2015. gadu.

Kā savu hobiju vai nodarbošanos pārvērst pelnošā darbā?

Viss atkarīgs no tā, cik vēlas nopelnīt! Kādam pietiks ar dažiem simtiem mēnesī, kādam nepietiks pat ar miljonu. Principā to nosaka mūsu prasības attiecībā uz savu dzīvesveidu. Lai arī man nekas dzīvē līdz šim nav trūcis, es šajā ziņā esmu pieticīgs. Es nereti saku, ka visu pasaules naudu tāpat nenopelnīsi, bet, kad šo aci pret aci pie viena galda pateicu Barijam Hērnam (Barry Hearn), viņš man atbildēja: “Muļķības, vari nopelnīt gan!” Lieki piebilst, ka viņš ir miljonārs vai pat multimiljonārs!

Kur atrast spēkus, lai sekotu līdzi savai kaislībai un darītu to, ko vēlies?

Šajā gadījumā es lieku vienādības zīmi starp “atrast spēkus” un “atrast motivāciju”! Es zinu, ko nozīmē upurēšanās šautriņu mešanā. Es zinu, cik smags darbs ir jāiegulda, lai šobrīd spēlētu starp spēcīgākajiem spēlētājiem uz šīs planētas. Un manu draugu un paziņu vidū ir gana daudz piemēru, kuri ir parādījuši, cik maz vajag, lai vienā acumirklī būtu atpakaļ tur, lejā. To es nevēlos, tāpēc arī meklēju veidus, kā sevi motivēt. Viens no labākajiem palīgiem ir apziņa, ka neesmu viens un aiz manis stāv ģimene, draugi un atbalstītāji. Nereti man ir jācīnās ne tikai sevis, bet arī viņu dēļ!

Kas Jums Jūsu darbā ir pats svarīgākais?

Koncentrēšanās māksla! Protams, kaut kādai sava veida disciplīnai arī ir jābūt, jo nevar iztikt bez tādām pašsaprotamām lietām, kā, piemēram, regulāri treniņi. Bet pamatu pamatā, ja nespēj kontrolēt savas iekšējās emocijas, tad uz šautriņu mešanas skatuves nav ko darīt!

Ko Jūs ieteiktu tiem, kas vēl tikai meklē savu aicinājumu?

Manuprāt, nekļūdīšos, ja teikšu, ka atrast savu sapņu nodarbošanos ir īsts izaicinājums ikvienam. Noteikti nepiekrītu tiem, kuri saka ka pienāks laiks un kādu dienu tas vienkārši būs pie viņa atnācis… Diemžēl laiks tikai aiziet!

No savas puses varētu ieteikt būt nedaudz trakam, riskēt un noticēt, lai neiespējamo padarītu par iespējamu! Tad arī pat visneiedomājamākās idejas kļūs ne vien dzīvas, bet arī dzīvotspējīgas!

Cik nozīmīga ir apkārtējā vide darbā, kurš nepatīk? Vai ar labiem apkārtējiem apstākļiem var iemīlēt darbu?

Manuprāt, pietiek ar vienu negatīvi noskaņotu kolēģi desmit darbinieku kolektīvā. Tas jau var likt ikvienam aizdomāties par pārmaiņām savā dzīvē. Protams, ka tas neliedz turpināt strādāt, bet nedomāju, ka ilgtermiņā komandas darbs būs produktīvs. Es domāju, ka labi apkārtējie apstākļi noteikti var palīdzēt iemīlēt darbu. Draudzīgs kolektīvs un daudzpusīgs darbs spēs radīt jaunus izaicinājumus katru dienu.

Domāju, ka cilvēki, kas paliek kādā darbā pat tad, ja viņiem nepatīk sava nodarbošanās, dara to tikai un vienīgi atalgojuma dēļ! Īpaši jau jaunāki cilvēki, kuri jau apzinās, ka viņiem vēl nav nepieciešamās pieredzes, lai atrastu vairāk vai mazāk līdzvērtīgu darbu ar konkurētspējīgu un viņiem vēlamu atalgojumu.

Kā Jums šķiet, vai šis būs tas, ar ko nodarbosieties arī pēc 20 gadiem? Kāpēc?

Esmu pārliecināts, ka šī brīža aizraušanās man joprojām būs hobija un atpūtas līmenī, bet noteikti ne kā profesionālā darbības joma, jo profesionālu sportistu karjeras nemēdz būt garas. Šautriņu mešanas gadījumā gan vecumā virs 30 gadiem tikai sākas karjeras labākie gadi, bet tik un tā pastāv kaut vai tas pats traumu faktors. Tāpat jāatzīmē, ka apzinos lielo konkurenci šautriņu mešanā, jo profesionāļu licenču skaits ir ierobežots un es jau būtu ļoti priecīgs par vēl desmit gadiem profesionāļu vidū!