Šogad aprit 135 gadi, kopš piedzima Augusts Ģiezens (1888-1964) - cilvēks, kuram mēs varam pateikties par to, ka diženie Homēra un Vergilija eposi mums nav jāburto sengrieķu un latīņu valodā. Kā varbūt teiktu Ernests Dinsbergs, Ģiezens tos “latviski pārcēlis un heksametra peršos sadzejojis.” Arī pats reiz vairākus gadus centos kaut ko pārcelt un heksametra peršos sadzejot, tāpēc zinu – tas ir ellīgi grūti. Īpaši, ja tas jādara bez elektrības, sveces gaismā. Lūk, neliels stāstiņš par Augustu Ģiezenu, klasisko filoloģiju, grūtībām, kapiem un “aristokrātiskāko atkāpi” manā dzīvē.

Klasiskais filologs, antīkās literatūras tulkotājs, pedagogs, mācību grāmatu autors Augusts Ģiezens iztulkoja un atdzejoja nozīmīgākos sengrieķu un romiešu episkās dzejas darbus. Nezinātājam varbūt šķiet, ka dzejošana, tulkošana un atdzejošana nav īsts darbs. Sak, ko tad tie dzejnieķeļi ar tām peršām ņemas, vājinieki gatavie. Lūk, vagonu pielādēt vai dārzu uzrakt, tās ir īstas pūles, tās ir grūtības. Tomēr tas, kurš, galvu saķēris, ir sēdējis pie sengrieķu valodas gramatikas grāmatām, cenšoties iztulkot un kur nu vēl atdzejot desmit piecpadsmit vārsmas, kurās nikni pusdievi vicinās ar šķēpiem un kārto attiecības, ļoti labi pazīst prāta darba asinssūcēja spēku, tāpat kā pazīst pēcdarba gandarījuma ambrozija saldmi. Visticamāk, Ģiezens to visu pazina ļoti labi.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X