Eksperte: Par ēkas atjaunošanu jādomā, vēl pirms nokritis balkons

Lai saglabātu namu labā stāvoklī, svarīgi apskatīt ēku tās dzīves ciklā. Par kopējo ēkas dzīves ciklu pieņemts uzskatīt 50 gadus. Ēkas dzīves cikls sākas ar ievērojamu ieguldījumu – tiek uzbūvēta māja. Tālāk pirmajos 25 gados ir salīdzinoši zemas ēkas uzturēšanas izmaksas, tomēr līdz ar ēkas lietošanu tehniskais stāvoklis pasliktinās un uzturēšanas izmaksas pieaug.

Sasniedzot 25 gadu robežatzīmi, nepieciešams investēt līdzekļus, lai novērstu radušos defektus, nomainītu nolietojušos elementus, atjaunotu inženiertehniskās sistēmas, kas nodrošina arī ekonomiskāku saimniekošanu un piešķir ēkai atjaunotu izskatu, un nodrošina ērtības, veido augstāku dzīves vides kvalitāti.

Investīcijas ēkas dzīves cikla vidusposmā paildzina mājokļa kopējo dzīves ciklu un nodrošina dzīvošanai atbilstošos apstākļus.

Apkārt redzam, ka cilvēki ne vienmēr vēlas šajos māju uzturēšanas posmos iedziļināties, jo uzskata, ka, dzīvojot daudzdzīvokļu ēkā, nepieciešams uzturēt kārtībā tikai savu dzīvokli, varbūt kāpņu telpu. Redzam, ka, nedomājot par visas ēkas uzturēšanai nepieciešamajiem pasākumiem, ēku stāvoklis pakāpeniski pasliktinās un atsevišķos gadījumos pat kļūst kritiski slikts.

Latvijā jau pirms 14 gadiem aizsākās daudzdzīvokļu namu siltināšana, taču statistikas dati nav iepriecinoši. Ja māju siltināšana notiks tikpat gausi, tad energoneefektīvo daudzdzīvokļu ēku siltināšanai būs nepieciešami teju 100 gadi – proti, siltināšana nepieciešama aptuveni 11 000 daudzdzīvokļu māju.

Ar valsts atbalstu šo gadu laikā renovētas vien ap 1600 ēku jeb tikai 14% no vajadzīgā apjoma.

Tiešām dati ir nepielūdzami. Tie rāda, ka ar līdzšinējo renovācijas tempu ir apšaubāma arī Eiropas Savienības klimatneitralitātes mērķu sasniegšana līdz 2050.gadam. Būtu daudzkārt jāpaātrina daudzdzīvokļu ēku atjaunošanas temps, lai varētu tuvoties kopīgo mērķu sasniegšanai. Virzoties kā līdz šim, nospraustos mērķus neizdotos sasniegt pat līdz 2100.gadam. Iepriekšējais laika posms ēku atjaunošanā patiesi ir bijis ļoti inerts – ir bijis jāpārvar dažādas barjeras, lai ēku energoefektivitātes paaugstināšanas procesu iekustinātu, gan iekšējās barjeras, mēģinot vienoties iedzīvotāju starpā, gan ārējās – veikt visas procedurālās darbības atbalsta saņemšanai, būvdarbu organizēšanai. Daži šīs barjeras pārvarēja, dažiem tās bija nepārvaramas.

Pagājušajā gadā novērotais tarifu kāpums ir spilgta ilustrācija atkarībai no importētiem energoresursiem, kā arī energoneefektīvu risinājumu ietekmei uz apkures rēķinu. Tā, piemēram, kādā siltinātā ēkā apkures izmaksas sezonā 50 m2 lielam dzīvoklim pirms tarifu pieauguma (Rīgā) varētu būt bijušas apmēram 200 eiro, nesiltinātā 400 eiro. Pieaugot tarifam trīs reizes, izmaksas apkurei siltinātā dzīvoklī palielinātos līdz 600 eiro gadā, nesiltinātā līdz 1200 eiro gadā. Attiecīgi siltinātā dzīvoklī izmaksu pieaugums 400 eiro, nesiltinātā – 800 eiro gadā.

Šāds straujš tarifu kāpums siltumenerģijai un elektroenerģijai daudziem lika apsvērt gan ieradumu maiņu, gan arī ēkas energoefektivitātes paaugstināšanu, lai samazinātu apkures rēķinus.

Valsts un pašvaldību atbalsta programmu veidošanā tiek strādāts pie tā, lai pēc iespējas samazinātu administratīvo procedūru slogu, izveidotu dažādus atbalsta instrumentus, gan tehniskās dokumentācijas sagatavošanai, gan būvniecības procesam.

Viens no būtiskiem šķēršļiem lēmuma pieņemšanai par labu ēkas energoefektivitātes paaugstināšanai ir būvniecības izmaksas. Jāsaprot, ka apstākļos, kad vienlaicīgi daudzi izrāda interesi par ēku renovācijas sākšanu, būvniecības izmaksas aug – palielinoties pieprasījumam, palielinās pakalpojuma cena. Tomēr arī šis ir pārvarams šķērslis, ja projektēšanas procesā tiek veikta rūpīga dažādu alternatīvu izvērtēšana – kādas ir ēkas kārtējās ar energoefektivitātes paaugstināšanu nesaistītas atjaunošanas izmaksas (defektu novēršanas, lietus ūdens novadīšanas sistēmas atjaunošana/maiņa, jumta seguma atjaunošana/maiņa, fasādes atjaunošana utt.), kādas izmaksas veido energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi, izvērtējot dažādus energoefektivitātes līmeņus – ambiciozākus un mazāk ambiciozus. Pretī šīm izmaksām jāliek prognozētie enerģijas patēriņa ietaupījumi – kārtējiem atjaunošanas darbiem enerģijas ietaupījumi būs nelieli vai nebūs nemaz, turpretī energoefektivitātes paaugstināšana sniegs enerģijas patēriņa un ar to saistīto izmaksu ietaupījumu. Tādējādi, ieguldot vairāk resursu plānošanas procesā, iespējams piemeklēt optimālu ēkas energoefektivitātes paaugstināšanas scenāriju.

Patiesi svarīgi ir saprast, ka ēkas ekspluatācija nenozīmē tikai dzīvošanu tajā un komunālo rēķinu apmaksu.

Dzīvokļu īpašnieku interesēs ir rūpēties par ēkas ilgmūžību. Savlaicīgi neveicot kārtējos ēkas atjaunošanas darbus, ieguldījumi defektu novēršanā var būtiski pieaugt.

Papildinot renovāciju ar ēkas energoefektivitātes paaugstināšanu, tas ļauj samazināt komunālo rēķinu izmaksas, paaugstina komfortu, uzlabo ēkas izskatu, paaugstina nekustamā īpašuma vērtību un veido patīkamāku dzīves vidi, kā arī ļauj tuvoties kopīgi nospraustajiem klimata neitralitātes mērķiem. Tādēļ aicinu dzīvokļu īpašniekus būt aktīviem sava īpašuma pārvaldīšanā - iepazīties ar dažādiem atbalsta mehānismiem, ko piedāvā valsts un pašvaldības, un rīkoties!

Raksts tapis sadarbībā ar biedrību “Taureņa efekts" informatīvās kampaņas "Gribu dzīvot efektīvi!” ietvaros.

Informatīvā kampaņa "Gribu dzīvot efektīvi!" tiek realizēta ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Kampaņas mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni, skaidrojot ēku atjaunošanas efektivitāti un nepieciešamību, kā arī ēku energoefektivitātes jautājumu risināšanu atbilstoši valsts piedāvāto līdzfinansējumu iespējām.