Nav vairs aiz kalniem laiks, kad varēs gulšņāt pludmales smiltīs un ķert saules starus. Līdz ar to drīz vien, atnākot mājās no pludmales, smiltis būs jāmakšķerē ārā no visiem ķermeņa, bet pēc tam mašīnas un dzīvokļa gaņģiem un dobumiem. Kāpēc smiltis ir visur?
Kāpēc smiltis visur līp?
Pēc pludmales apmeklējuma smiltis ir visur. Tavās kurpēs, pielipušas pie drēbēm un plaukstām. Smiltis ir tavos matos, mutē, ausīs un acīs. Arī tavā gultā ir smiltis un virtuvē tās ir. Pat zārkā tavās bērēs būs smiltis. Smilšu spēja nokļūt visur un pielipt pie visa ir apbrīnojama.
Patiesībā smiltis nelīp. Tās veido sīki kvarca, kalcīta, ģipša, bazalta, laukšpata un pat gliemežvāku fragmenti. Šie fragmenti paši par sevi nav lipīgi. Problēmas sākas, kad smiltis samirkst.
Kā vēstīts izdevumā “Popular Science”, smiltis ir hidrofilas, proti, tās piesaista ūdeni. Kā zināms, pludmalēs ūdens mēdz būt vairumā. Tāpat kā cilvēki. Brīdī, kad smiltis saskaras ar kaut ko mitru, piemēram, ādu vai dvieli, tās pie šīs virsmas pielīp. Arī sauļošanās krēms var likt smiltīm pielipt pie tavas ādas. Savukārt, kad tas ir nožuvis, smiltis no ķermeņa nokrīt – parasti mašīnā vai mājās.
Smiltis mēdz arī iesprūst ķermeņa gaņģos un dobumos – zem nagiem, starp pirkstiem, padusēs un visur citur, kur vien vari iedomāties. Samazināt mājās atnesto smilšu daudzumu var, izmantojot pludmales dušas, ja tādas ir pieejamas. Daži mēdz pat izmantot talku, lai smiltis sliktāk liptu klāt ķermenim.
Kā profesionāli pludmales volejbolisti tiek galā ar smiltīm? Izrādās, ka oficiālie noteikumi paredz noteiktu smilšu graudiņu izmēru un mitruma līmeni.
Lai nu kā, smiltis ir daļa no pludmales priekiem, tāpēc nav jau grūti saules un siltuma vārdā paciesti mirkli neērtību.