/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
"Sajutu, ka esmu apstājusies, un es neredzēju nākamo soli, kur un kā augt. Tas bija mirklis, kad rutīna ikdienā sāka dominēt - viss bija skaidri zināms un sakārtots, bet tad es atcerējos savu bērnības sapni – es gribēju lidot," par to, ka arī 40 gados nav par vēlu piepildīt bērnības sapni un veikt kardinālas pārmaiņas profesionālajā dzīvē, stāsta "airBaltic" lidmašīnas kapteine Veronika Oļeņika, starptautiskās konferences "Novatore Impact Summit" sieviešu atbalstam dalībniece.
Kā izdevās apvienot šo izaicinošo darbu ar privāto dzīvi?
Man ir divi dēli un, kad es sāku lidot, viņi bija sajūsmināti. Mans jaunākais dēls arī ir nolēmis kļūt par pilotu un patlaban apgūst šo arodu. Savukārt mani vecāki sākumā uz mani skatījās nedaudz greizi - viņi nesaprata, kādēļ es visu līdz šim sasniegto atstāju un metos jaunos izaicinājumos. Mans tētis bija tālbraucēja kuģa kapteinis, un tā viņam bija sirdslieta.
Es viņam toreiz teicu: “Kad tu stāsti par savu darbu, tev acis spīd. Saproti, lūdzu, ka man lidošana ir tāds pats sirdsdarbs – es vienmēr esmu par to sapņojusi!” Un viņš mani saprata. Es esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi galu galā mani atbalstīja un iemācīja attīstīties.
Savukārt vīrs domāja, ka mans lēmums ir izklaide, viņš neticēja līdz pēdējam brīdim, ka tomēr strādāšu šajā jomā. Ir jārēķinās, ka šis nav biroja darbs no astoņiem līdz pieciem un nav iespējas plānot saskanīgas brīvdienas. Aviācijā ir savādāk – es zinu savu grafiku nākamajam mēnesim tikai divas nedēļas pirms mēneša beigām, un brīvdienas bieži nesakrīt. Uz darbu jādodas četros no rīta vai jālido nakts lidojumos. Patlaban bieži veicam reisus citu aviokompāniju uzdevumā, un tādēļ varu nebūt mājās pat piecas vai sešas dienas. Daudziem šo var būt sarežģīti pieņemt. Tādēļ ne vienmēr viss ir rožaini, man lielākais izaicinājums un pārmaiņas bija tieši privātajā dzīvē.