Dziļi zem mūsu kājām guļ noslēpums. Ja tu izraksies cauri koku saknēm, māju pamatiem, fosilijām, akmens un rūdas slāņiem, tu atdursies pret robežu, kur Zemes garoza - uz kuras mēs vadām savas dzīves - pārvēršas par astenosfēru jeb mantijas slāni. Šo robežu dēvē par Mohorovičiča līniju jeb “Moho”. Tiesa, neviens īsti nezina, kā šī līnija izskatās un kas tur vispār atrodas.

Pirms sešdesmit gadiem zinātnieki centās realizēt projektu “Mohole” un veikt urbumu, kas sasniegtu Mohorovičiča līniju, kur beidzas Zemes garoza un sākas mantijas slānis. Projektu 1957. gadā ierosināja zinātnieks Valters Munks, un tā bija tāda kā atbilde kosmosa programmas sākšanai.

Ja šis ambiciozais projekts izrādītos veiksmīgs, mēs iegūtu nenovērtējamu informāciju par Zemes vecumu, sastāvu un iekšējiem procesiem. Turklāt tas varētu viest skaidrību jautājumā par kontinentu kustību, kas tolaik bija maz saprotama.

Diemžēl tas neizdevās. Šis projekts vēlāk pat tika kritizēts kā bezjēdzīgs un lieka naudas izšķērdēšana. Tiesa, tā gluži nebija. Centieni izveidot pasaulē dziļāko urbumu lika pamatu pavisam jaunam okeāna izpētes laukam, kas savukārt noveda līdz negaidītiem zinātniskiem atklājumiem.