Inita Sila par ieskatīšanos nāvei acīs: man bija tikai viens lūgums, redzēt meitu pieaugam

"Uz jautājumu "ko tu tagad dari" es tagad atbildu - dzīvoju! Un nevis tāpēc, ka es neko nedaru, proti, nestrādāju, jo tas būtu melots  - es veidoju žurnālu. Bet gan tāpēc, ka dzīvošana ir mans svarīgākais darbs. Es skaidri apzinos, ka es varēju arī nedzīvot... Un tā nav koķetērija, es patiešām varēju nebūt uz šīs skatuves. Sveicot savu meitu 16. dzimšanas dienā, es atvainojos, ka neesmu paguvusi sarūpēt lielu dāvanu, uz ko viņa man atbildēja: mammu, tas, ka tu esi, esi te ar mani - tā ir mana lielākā dāvana. Jā, es esmu..." emocionāli Inita Sila iesāk savu runu. 

"Es esmu zaudējusi savas krūtis, es esmu pāragri iepazinusi menopauzi, bet es esmu dzīva, tāpēc man katra diena ir kā dāvana..."

 "Es skaidri atceros to rudens dienu, kad iznācu no slimnīcas, kur tikko biju uzzinājusi ka krūts vēža diagnoze ir sarežģītāka, nekā sākotnēji šķita, ārstēšanās būs nopietnāka un ilgāka. Toreiz es pirmo reizi biju izdzirdējusi vārdu "dzīvildze", ko ārsti lietoja, skaidrojot manu ārstēšanās plānu. Un es pirmo reizi ar katru savu ķermeņa šūnu apjautu savu mirstību. 

Lai gan es neapmeklēju baznīcu regulāri, todien es tajā iegāju, uzliku roku uz sirds un solīju - vienalga, cik gara mana dzīve būs, es to novērtēšu un būšu laimīga. Pat ja sāpēs. Es sev solīju, ka sevi atbalstīšu gan priekos, gan bēdās... Jā, gluži kā laulību ceremonijā, pati sevi apprecēju," sajūtās dalās Inita Sila. "Un man bija tikai viens lūgums - lai manai mammai nav jāpiedzīvo tās sāpes, ja es aizietu pirmā, un lai redzu meitu pieaugam..."

Vairāk emocionālo stāstu skaties video:

Foto: "Līdere 2022" 

Foto: "Līdere 2022"

Foto: "Līdere 2020"