“Panākumi un neveiksmes mani ir padarījušas pārliecinātāku.” Saruna ar Martu Puniņu.

Marts kopš 2019. gada pats vairs profesionāli nedejo, taču šobrīd darbojas kā licencēts sporta deju treneris un kvalificēts sporta deju tiesnesis, kā arī viņš ar savu deju partneri, ar kuru abi dejoja kopā 20 gadus, pirms nepilniem diviem gadiem atvēris savu deju skolu “MD Dance Studio”.

Vai uzskatāt savu darbu par neierastu, kaut ko tādu, ko reti kurš izvēlētos? Kāpēc?

Jā, tas ir kaut kas neierasts. Tā kā es pats dejoju, man radās iespēja pamācīt mazākus dejotājus. Man tas ļoti agri iepatikās. Un par deju treneri var kļūt tikai dejotājs, kas ir saskāries ar to, gājis tam cauri. Tam visam pamatā ir pieredze, nevis tikai praktiskā puse – dejošana, deju soļi. Arī tas, protams, ir svarīgi, bet galvenā ir komunikācija ar bērniem, ar cilvēkiem.

Es strādāju ne tikai ar bērniem, bet arī ar jauniešiem, ar pieaugušajiem, ar cilvēkiem, kam šis ir hobija līmenī, ar pāriem, ar sievietēm, kas vēlas dejot sava prieka pēc. Man ir jāmēģina ieskaidrot, kā pareizi darīt, un pārliecināt, jādomā citādāk, jāspēj pielāgoties katram individuāli – gan bērnam, gan pieaugušajam. Tas varbūt ir tas, kas daudzus atrunā izvēlēties šo trenera profesiju.

Kā panākumi un neveiksmes ietekmē Jūsu pašpārliecību?

Panākumus var pielīdzināt ticībai sev. Kad es noticu sev, sakot, ka es tomēr to varu, tajā brīdī pārliecība ceļas. Arī neveiksmes ir motivācija. Tās liek domāt: “Es taču esmu labs, man sanāk labi. Kā man tā nepaveicās?” Pārliecinātība manā profesijā ir ļoti svarīga.

Ja es pats nebūšu pārliecināts par sevi, tad man nav iespējams pārliecināt, motivēt kādu citu, likt viņam iet un darīt. Man ir jābūt ļoti motivētam, drošam un pārliecinātam.

Protams, tā pārliecība nāk no sporta deju sacensībām, kurās piedalījos kā mazs bērns. Sevis pārliecināšana, ka man ir jāiet uz laukumu, sevi jārāda, jācenšas, jāuzdrīkstas. Atceros, ka nebija viegli iziet uz laukuma un dejot. Bija daudz neveiksmju. Vienās sacensībās ieguvu pirmo vietu, nākamajās – pēdējās vietas. Bet bija jāspēj sevi motivēt. Tīņu vecumā gribas atmest visam ar roku un domāt par citiem hobijiem, nodarbēm, bet tad saproti, cik daudz ieguldīts un ka ir tomēr jāturpina iesāktais. Panākumi un neveiksmes mani ir padarījušas pārliecinātāku.

Vai Jūsu karjeras izvēle ietekmē Jūsu pašpārliecību, bet Jūsu pašpārliecība – darba spējas? Kā tas izpaužas?

Mana karjeras izvēle ceļ manu pašpārliecinātību. Es droši varu teikt, ka atšķiros no pārējiem. Es jūtos īpašs, ka es protu darīt to, ko es daru, ka es varu iemācīt cilvēkiem dejot, ka es varu radīt cilvēkos prieku, pozitīvas emocijas. Tas mani motivē to darīt vēl un vēl. Es eju uz darbu ar prieku. Protams, ir arī dienas, kurās esmu noguris, bet priecājos, ka varu darīt to, ko es daru.

Man enerģiju dod atgriezeniskā saite, ka es, strādājot un dodot to labāko no sevis, pretī saņemu to pašu pozitīvo. Tas, manuprāt, mūsu ikdienā pietrūkst. Tas pozitīvais, došana un saņemšana atpakaļ, pateikšanās, atzinība un labestīgums. Tāpēc tāds cenšos būt ne tikai darbā, bet arī ikdienā.

Ar kādiem stereotipiem, kas saistīti ar Jūsu nodarbošanos, mēdzat ikdienā sastapties visbiežāk?

Ir cilvēki, kas saka: “Tu esi deju treneris… Kas tas par amatu?” Bet es jūtos kā zivs ūdenī. Tagad to pamanu mazāk. Varbūt to izjutu tad, kad biju jaunāks un kad visi klasesbiedri un draugi gāja uz futbolu, bet es – uz dejošanu. Tad varēja just, ka ir tādi stereotipi, jo dejo meitenes, bet kārtīgi džeki iet uz boksu. Neteikšu, ka pie tā pieradu, drīzāk es lauzu šo stereotipu. Un atkal atgriežamies pie pārliecības. Es esmu pārliecināts par sevi un to, ko es daru.

Vispār es esmu diezgan liels stereotipu lauzējs. Cilvēki nāk pie manis uz saka: “Mēs nemākam dejot. Mums ir divas kreisās kājas.” Man tieši rodas motivācija pierādīt pretējo, ka tā gluži nav. Es cenšos parādīt, ka visi māk dejot un jebkurš var iemācīties dejot. Tas man palīdz pārvarēt un lauzt stereotipus.

Kurus stereotipus par vīriešu karjeras izvēli Jūs gribētu lauzt?

Gribētu lauzt stereotipu, ka vīriešiem jādara stingrs, nopietns darbs. Ko katrs izvēlas, to arī dara. Pats labākais jau ir tas, ka mēs darām nevis kaut kādu vienu vīriešiem vai sievietēm noteiktu darbu, bet katrs darām to, ko gribam, un to, kas sanāk, neskatoties uz to, kuram tas ir pielīdzināms. Man liekas, ka tas ir interesantāk, ja kaut kas nav tā, kā vienmēr bijis pieņemts.

Lai celtu savu pašpārliecību, nepieciešams paklausīt sabiedrības viedoklim un darīt to, ko tā saka, vai darīt to, ko vēlies pats?

Es daru to, ko gribu darīt. Es turos pie mērķiem, kurus esmu nospraudis. Es māku uzklausīt kritiku, negācijas, pārmetumus. Neesmu atvērts strīdiem. Esmu tas, kurš uzklausīs un tajā brīdī piekāpsies. Jā, sabiedrības viedokli uzklausu, bet cenšos to pagriezt par sev izdevīgāku. Īsāk sakot, es uzklausu ieteikumus, bet, ja kāds saka, ka man neizdosies un lai nemēģinu, es tāpat iešu un mēģināšu, lai gūtu pieredzi.

Dzīvē ir svarīgi nevis sēdēt, noskatīties un par ko aizdomāties, bet gan iet un pamēģināt. Tad arī tiks gūta pieredze un, iespējams, panākumi. Varbūt netrāpīs tieši tajā mērķi, bet kādā citā.

Vai uzskatāt, ka esat pietiekami pašpārliecināts, lai neļautu citu viedoklim sevi ietekmēt?

Es uzklausu ļoti daudzu viedokļus. Varbūt dažreiz esmu ietekmējies no tiem, bet es ar to ļoti daudz strādāju. Ir daudz viedokļu un man ir jāpiedomā, lai es neapdedzinātos. Bet tas man neliek piebremzēt un ielikt sevi kaut kādos rāmjos. Esmu gatavs mesties izaicinājumos un klupt aiz šķēršļiem, ja tādi būs, celties un turpināt. To man ir devis laiks, kad pats dejoju, un visi panākumi, kāpumi, kritumi. Ja es būtu padevies pie sliktiem rezultātiem, es nebūtu sasniedzis to, ko esmu sasniedzis tagad. Es to ļoti novērtēju un esmu pateicīgs tam dzīves posmam.

Vai otra pusīte, ģimene un draugi Jūs atbalsta karjeras ceļa izvēlē? Cik ļoti Jums šis atbalsts ir svarīgs un nepieciešams?

Protams, mans darbs ir mans darbs. Bet ir ļoti motivējoši, kad draudzene apjautājas, kā iet, un kad pārrunājam, kas ir labi, kas nav labi. Mana draudzene atbalsta visu, ko es daru. Es par to priecājos. Arī draugi un ģimene mani atbalsta. Visi ir priecīgi un respektē, ciena un apbrīno to, ka daru to, kas man patīk. Tas ir ļoti svarīgi. Viņi ir mana motivācija un vieta, kur smelties pārliecību par sevi.

Vai tas kā mainītu Jūsu pašpārliecību, ja sabiedrība pēkšņi Jūsu profesijas pārstāvjiem izrādītu vairāk cieņas?

Man liekas, ka vaina ir pašos cilvēkos. Viņi baidās no dejošanas, baidās sevi izraut ārā no komforta zonas, tāpēc varbūt viņiem ir skaudība pret tiem, kas prot dejot. Ja viņi paši pamēģinātu, tad sabiedrība un tās uzskati izmainītos. Esmu gatavs iemācīt visiem dejot. Tas tik būtu piedzīvojums!