Metaverss nāk virsū ar joni. Vai nākotnē mēs iepazīsimies virtuālajā realitātē?

Filmu veidotāja Džo Hantinga videokamera lēnām virzās pa telpu, kas pilna ar kiberpanciskā stilā tērptiem multfilmu tēliem, kas savā starpā sarunājas, flirtē vai vienkārši mēmi stāv vienatnē. Daudzi stāvi ir sastinguši, viens pat guļ zemē. Ir pandēmijas laiks. Mājsēde, karantīna, distancēšanās. Vispār atceries? Varena ballīte, tomēr tā notiek pavisam citā realitātē. Virtuālajā realitātē jeb metaversā. Kas tas tāds? Atbilde rodama visai īpatnējā dokumentālajā filmā “Mēs satikāmies virtuālajā realitātē” (We Met in Virtual Reality, 2022), kas skatāma LMT Viedtelevīzijā. Filmā atklāta pasaule, kurā satiekas un attiecības veido cilvēki, tā sakot, no attāluma un ne gluži savā ādā. Jā, cilvēki ar virtuālās realitātes brillēm uz acīm, kas dubultu dzīvi bauda jau gadiem.

VIDEO: FILMAS KACEKLIS

Kas īsti ir Marka Zakerberga izsapņotais metaverss?

Visticamāk, tu esi dzirdējis, ka augstākminētajā filmā parādītā realitāte ir digitālās komunikācijas nākotne. Visas lielās datortehnoloģiju kompānijas pie tā strādā. Un kas tur slikts? Metaverss var cilvēkiem atvērt iespējas transformēties, būt citādiem, uz brīdi paglābties no problēmām un dienas stresa, pieredzēt ko svaigu un pretēju reizēm skarbajai realitātei.

Metaverss ir kaut kas vairāk par virtuālo realitāti, tāpēc ir jāpārvar vairāki izaicinājumi, pirms to varētu ieviest globālā lietošanā. Lai arī virtuālā realitāte tiek uzskatīta par galveno metaversa receptes sastāvdaļu, lai tajā ieietu, nav obligāti vajadzīgas virtuālās realitātes brilles. Ieiet metaversā var arī vienkārši ar datoru vai viedtālruni. Lūk, piemēram, spēle jeb metaverss “Second Life”. Seriālā “Ofiss” (The Office) varonis Dvaits pēc šķiršanās no mīļotās izveidoja savu pasauli šajā spēlē – precīzi tādu pašu kā realitāte, izņemot vienu. Metaversā viņš prata lidot. Lielisks metaversa piemērs.

Virtuālās realitātes tirgus pēdējā laikā piedzīvojis ievērojamas inovācijas. Turklāt virtuālā realitāte sāk kļūt pieejama arī tiem, kuri nevēlas maksāt milzīgas summas par sarežģītām virtuālās realitātes iekārtām. Tagad, teiksim, “Meta” radītās virtuālās realitātes iekārtas maksā lētāk par parastu spēļu konsoli. Tad kāpēc tās joprojām izmanto tik nedaudzi cilvēki?

Laikam jau lielākā daļa no mums ir pārāk slinki. Lai spēlētu virtuālās realitātes spēles, cilvēkam ir jākustas. Viņš nevar vienkārši sēdēt dīvānā un spēlēt, piemēram, golfu. Jāceļas kājās, jāvicina rokas, jāvico turpu šurpu. Ne visiem tas ir pa prātam.

Daudziem arī nepatīk burtiski galvu reibinošās sajūtas, kādas sniedz virtuālā realitāte. Vienam otram pat sākas nelaba dūša, kad tas attopas Everesta virsotnē, kamēr cits ar galvu triecas pret grīdu, domādams, ka jūra viņa priekšā ir īsta.

Pētījumos pierādīts, ka virtuālās realitātes briļļu radītā slodze sprandam ir vēl viena barjera, kas šķir cilvēkus no šīs pieredzes. Kā arī nav brīnums, ka citus biedē izolācijas sajūta, kad, uzliekot brilles, tu principā tiec atslēgts no realitātes un iesviests biedējošā paralēlajā visumā.

Lai nu kā, Džo Hantings uzskata, ka virtuālā realitāte un metaverss nākotnē nenovēršami kļūs populārāki, jo vajadzīgās ierīces kļūs ērtākas, kompaktākas un lētākas. Varbūt tiešām jau pavisam drīz mēs visi satiksimies kādā dīvainā telpā ārpus laika un Zemes, kur es būšu visuma iekarotājs, tu feja ar lapsas asti, viņš matemātikas profesors, bet viņa – sīkā zilzīlīte.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".