Video ⟩ Raidījums: Rusiņa nogalinātā bijusī dzīvesbiedre izmisīgi lūgusi palīdzību, pretī saņemot vien formālas pamācības (17)

Savukārt ģenerālprokurors Juris Stukāns intervijā “de facto” klāsta, ka notikušajā pie vainas esot sabiedrības tolerance pret vardarbību un sieviešu preventīvas aizstāvības sistēmas trūkums, kā arī pieļauj, ka tieši pēc īslaicīgās pabūšanas cietumā Rusiņš kļuvis vēl vardarbīgāks.

“Šajā gadījumā, kāpēc tas tā noticis, es varētu izvirzīt vēl vienu tēzi. Tāpēc, ka viņš [Rusiņš] pasēdēja divdesmit cik tur dienas un cilvēkam pilnīgi mainījās attieksme pret visu pasauli. Un viņš kļuva vēl vardarbīgāks jau ar darbībām, jo līdz cietumam viņš tomēr visu laiku, kā es sapratu, šo sievieti tiranizēja attālināti,” sarunā ar “de facto”, kas ir viņa pirmā intervija par Jēkabpils novadā notikušo sievietes slepkavību, ģenerālprokurors Stukāns pieļāva šādu skaidrojumu Rusiņa pastrādātajam noziegumam.

Stukāns gan kļūdās, jo vardarbīgus Rusiņa uzbrukumus nogalinātā sieviete bija pieredzējusi gan kopdzīves laikā, gan pēc tam – vairāk nekā gadu pirms slepkavības. “de facto” vēsta, ka nazi pret savu dzīvesbiedri Rusiņš bija pacēlis vismaz vienu reizi iepriekš. Tirdzniecības centra “Sēlija” stāvlaukumā pagājušā gada februārī viņš sievietei pieri saskrāpēja ar nazi, un policija to kvalificēja kā maznozīmīgus miesas bojājumus. Par to Rusiņš tika sodīts ar 500 eiro naudassodu.

Pati vajātā sieviete šo notikumu bija aprakstījusi gan pērn septembrī rakstītajā iesniegumā Stukānam, gan šī gada sākumā tiesībsargam sūtītajā vēstulē. Rusiņš stāvlaukumā pienācis pie automašīnas, atvēris durvis un, piedraudot ar nazi, tīši vairākkārt piespiedis to viņai pie pieres un rokas. Pēc tās reizes sievietei no Rusiņa bijušas paniskas bailes, jo viņas ieskatā tikai tas, ka tuvumā gadījās citi cilvēki, arī viņas radiniece, atturējis Rusiņu no lielākas un bīstamākas vardarbības izpausmes.

Laikā, kad policija izskatīja notikumu stāvlaukumā, noslepkavotās sievietes advokāte Anna Nore viņu vēl nepārstāvēja un par notikušo uzzināja jau tad, kad administratīvais sods Rusiņam bija stājies spēkā. Advokātes ieskatā, policijai vajadzēja reaģēt bargāk jau tad: “Tas vispār ir tāds nonsensa gadījums, jo būtībā policija pati šajā savā pagājušā, 2022.gada 2.jūnija lēmumā raksta, ka bija uzbrukums ar nazi, bet nodarot maznozīmīgus miesas bojājumus. Nu uzbrukums ar nazi – tas taču ir ārkārtīgi nopietni, tas ir dzīvības apdraudējums!”

Toreiz Rusiņš uzbrukumu pārtraucis un aizbēdzis, jo no veikala ar savu septiņgadīgo meitu atgriezās viņas klientes radiniece un abas sākušas kliegt, stāsta advokāte.

Arī radinieces stāstītais liecina, ka Rusiņš neesot jokojies. “Viņa teica, ka viņa to nazi ir redzējusi un tas nazis ir bijis ar tādu diezgan garu spalu. Un viņa pat paspējusi dzirdēt to frāzi: “Es tev izduršu acis!” Nu, vienkārši naudas sods vienas minimālās mēnešalgas apmērā par šādu uzbrukumu – tas ir nonsenss,” uzskata advokāte Nore.

Uzbrukums stāvlaukumā notika dienu pēc tam, ka tiesa bija noteikusi sievietei pagaidu aizsardzību pret vardarbību, nosakot Rusiņam liegumus tuvoties un sazināties ar sievieti pašu un ar viņas bērniem un pienākumu turēties vismaz 100 metru attālumā no viņas dzīvesvietas. Tomēr Rusiņš to regulāri pārkāpa – par to liecina gan sievietes iesniegumi un pret Rusiņu sāktie kriminālprocesi, gan “de facto” rīcībā esošie video no pagājušā gada marta un augusta, kur redzams, kā viņš fiziski vajā sievieti vai sēž pie viņas mājas.

Sievietes iesniegumos aprakstītās Rusiņa darbības – logu aizkrāsošanu, iespējams, elektrības un interneta vadu pārgriešanu, dauzīšanos naktīs pie logiem – apstiprina arī kaimiņi. “Viņš staigāja, viņš staigāja šeit. Nokrāsoja logus ar melnu krāsu, pēc tam no tās puses viņš pa nakti, nu es dzirdēju, kā viņš tur [klauvēja],” stāsta mājas iedzīvotāja.

Bez fiziskas vajāšanas Rusiņš pret sievieti izvērsa arī teroru ar zvaniem un īsziņām no dažādiem numuriem. Biedējošos un pat nepārprotami draudīgos ziņojumus viņa vēlāk piefiksēja ar tiesu izpildītāju. Vēlāk fotogrāfijas viņa pievienoja iesniegumam policijā ar lūgumu sākt kriminālprocesu par draudiem nonāvēt vai nodarīt smagus miesas bojājumus, jo tieši tā viņa uztvēra Rusiņa sūtītās ziņas. Policija šādu procesu gan nesāka.

Policija vismaz sākotnēji noraidīja arī sievietes iesniegumu ar lūgumu sākt pret Rusiņu krimināllietu par huligānismu. Vajātāja zvani uz darba telefonu un ieraksti viņas darbavietas, Slimību profilakses un kontroles centra, sociālajos tīklos, būtiski traucēja centra un tai pašā ēkā esošās Veselības inspekcijas darbu.

Turklāt Valsts policijas Austrumzemgales iecirkņa galvenais inspektors Oļegs Belovs atbildi uz šī gada sākumā rakstīto iesniegumu noslēdza ar pamācību vajātajai sievietei: “Vienlaicīgi informējam, ka arī Jums ir pienākums veikt darbības, kas novērstu jaunu administratīvā un kriminālā pārkāpuma izdarīšanu, par ko Jūs jau iepriekš vairākkārtīgi tikāt informēta. Proti, nomainīt gan savu, gan bērnu un citu tuvinieku telefonu numurus, izvairīties no L.Rusiņa pretlikumīgajam darbībām, proti, neatbildēt uz īsziņām un viņa telefona zvaniem, neatbildēt uz nepazīstamiem numuriem, ja ir aizdomas, ka zvanītājs ir L.Rusiņš, neinformēt viņu par savām ikdienas gaitām, kā arī darba vietas maiņu u.c.”

Iespējams, tieši šī policijas atbilde bija pēdējais piliens, kas sievietei jau nākamajā dienā, 11.janvārī, lika rakstīt vēstuli tiesībsargam Jurim Jansonam. Tā sākās ar vārdiem: “Galēja izmisuma vadīta, esmu spiesta griezties pie jums pēc palīdzības.” Desmit lapas garajā vēstulē sieviete pieminēja arī policijas “padomus”.

“Kā mana vai ģimenes locekļu personīgā numura mainīšana aizkavēs L.Rusiņu zvanīt abām iestādēm uz darba telefonu? Kā personīgo numuru maiņa aizkavēs L.Rusiņam taisīt viltus profilus “Facebook” vietnē? Numura maiņa neatrisinās problēmu, jo tas neapturēs L.Rusiņu vēl kādreiz pieiet pie mana dēla un no viņa izspiest manu jauno telefona numuru,” emocionāli rakstīja sieviete. “Es nezinu, no kurienes [policistam] O.Belovam ir tāda pārliecība, ka es stāstu L.Rusiņam par to, kad un kur došos. Ja L.Rusiņš ir labi informēts par manām ikdienas gaitām, tātad viņš mani novēro un izseko. Kādā veidā tas notiek, es nezinu. Darba vietas maiņa neaizkavēs L.Rusiņu terorizēt nākošo manu darba devēju? Cik tādas darba vietas es mainīšu?”

Tiesībsarga birojs atbildi ar dažādiem teorētiskiem ieteikumiem sievietei sniedza martā. Pie prokuratūras vai policijas vadības tiesībsargs nevērsās, jo no policijas saņemtā informācija, ka februārī tiesa Rusiņu izsludināja meklēšanā, birojā likusi domāt, ka viņš drīzumā tiks atrasts. Arī iesniedzēja telefonsarunā ar tiesībsarga biroja pārstāvi esot teikusi, ka dažas nedēļas Rusiņš par sevi neesot licis manīt.

Policista Belova atbildi sievietei Tiesībsarga biroja pārstāve Laila Grāvere kritizē kā aizskarošu: “Tas tāds mēģinājums, tā kā viņa pati būtu pati vainojama šajā rīcībā. Jo nekas tāds jau nav apstiprinājies, ka viņa būtu viņu informējusi vai devusi savu telefonu – tieši pretēji, viņa raksta, ka nomainīja telefona numuru tieši tāpēc, lai izbeigtu komunikāciju. Bet viņš, es pat teiktu, ar tādu vardarbību pret bērnu, pieejot klāt viņas vecākajam dēlam un piespiežot viņam izpaust to telefonu. Un cilvēks jau nevar necelt numurus, tas jau nav normāli – jāaptur jau tas pāridarītājs nevis jālūdz cietušajam izolēties no pasaules.”

Vairākas sabiedriskās organizācijas šonedēļ pie Ministru kabineta organizēja piketu, kura iemesls bija slepkavība Jēkabpils pusē. Biedrības “Centrs Marta” vadītāja Iluta Lāce policijas sniegto atbildi sauc par spilgtu piemēru tam, ka Latvijā nav mehānisma pagaidu aizsardzības pasākumu uzraudzīšanai: “No vienas puses, tu tā kā iesniedz un pieprasi pagaidu aizsardzību, no otras puses, tu pats arī esi atbildīgs par savu drošību. Nav ne drošības pogas, ne kas tamlīdzīgs. Bet mēs zinām – ja tiesa izskata pagaidu aizsardzības pieteikumus prioritārā kārtībā, tiesa saprot: šis ir bīstams noziegums, šeit ir jārīkojas ātri. Viņi to dara 24 stundu laikā. Tad arī tādai pašai attieksmei ir jābūt par pārkāpumiem.” Lāce uzsver, ka sievietes vai viņas tuvinieku dzīvības apdraudējuma vai vajāšanas gadījumā policijai nav jāvilcinās piemērot aizturēšanu, arestu un ar tiesas sankciju – arī apcietinājumu.

Noslepkavotā sieviete, kā minēts, rakstīja arī ģenerālprokuroram. Viņas pagājušā gada 15.septembra vēstule Stukānam sākās šādi: “Lūdzu, ģenerālprokurora kungs, steidzamu un neatliekamu palīdzību un aizsardzību pret dzīvības un veselības apdraudējuma draudiem!”

Ja dažādu partiju politiķi uz Jēkabpils traģisko notikumu ir reaģējuši ar Krimināllikuma vai Kriminālprocesa likuma grozījumiem, tad ģenerālprokurors Stukāns uzskata, ka diskusijai šobrīd esot nepareizais virziens: “Latvijai ir pienācis laiks padomāt, ko mēs izdarījām, lai tas nenotiktu. Kāpēc Rusiņš izdarīja to, ko viņš izdarīja? Kāpēc citi vēršas pret sievietēm, sit regulāri un ilgstoši, un nekas nemainās? Kāpēc priesteri izdara noziegumus pret bērniem? Kāpēc tik daudz mums ir vardarbīgu noziegumu? Kāpēc dzērājšoferi, neskatoties uz, manuprāt, ļoti smagām sankcijām, turpina dzert un braukt? Visai sabiedrībai jāuzdod šie jautājumi sev. Un jāsāk ar to, ka mums ir jāveido mehānisms, ka sievietei ir iespējas saņemt kaut kāda veida palīdzību, lai tas vispār nenotiktu. (..) Ar policiju sievietes pasargāt nevar. Tad jau ir par vēlu. Kad iesaistās policija, tas nozīmē – jau pāridarījums ir nodarīts.”

Kas tieši būtu jādara, Stukāns gan nezinot, jo neesot politiķis vai tiesībsargs, bet gan prokurors - tātad viņa pienākumos esot nodrošināt jau notikušu noziegumu izmeklēšanu nevis preventīva mehānisma izveidošanu.

Leons Rusiņš joprojām nav atrasts, savukārt Valsts policijas Austrumzemgales iecirkņa priekšnieks Rolands Bērziņš savu amatu zaudēs neatkarīgi no dienesta pārbaudes rezultātiem. To piektdien paziņoja Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks. Tikmēr Iekšējās drošības birojs informēja, ka vērtēs, vai Jēkabpilī nav notikusi policijas amatpersonu bezdarbība.