Viedoklis ⟩ Vardarbība ģimenē ir sabiedrības problēma

Katru dienu gan nacionāla, gan starptautiska mēroga medijos varam lasīt ziņas par seksuālu, emocionālu un fizisku vardarbību pret sievietēm un bērniem. Būsim godīgi - kamēr šīs ziņas neskar mūs pašus vai mūsu māsas, mammas, meitas, tantes, kolēģes, draudzenes, tikmēr šādi gadījumi ir vien statistika, par ko mēdzam pašausmināties un aizmirst. Lūk, šeit sākas problēma.

Kamēr mēs uzskatīsim, ka tā nav mūsu darīšana, ja manu draudzeni vai kaimiņieni dzīves biedrs pazemo, kontrolē vai fiziski iespaido, tikmēr turpināsim saglabāt vadošo pozīciju Eiropas Savienībā (ES) ar augstāko sieviešu slepkavību skaitu uz iedzīvotāju skaitu.

Gan MARTA, gan citas organizācijas un institūcijas nepārtraukti cīnās ar vardarbības sekām – salauztām dzīvēm, paralēli cenšoties veicināt izmaiņas likumdošanā un nemitīgi skaidrojot un atgādinot sabiedrībai, ka vardarbība ģimenē ir sabiedrības problēma. Diemžēl šis viss ir tikai ugunsgrēka dzēšanas formāts.

Līdz ar to – vai bija kaut kas, ko varēja darīt, lai minētie vardarbības gadījumi nebūtu notikuši (ārpus likumsargājošo institūciju proaktīvas rīcības)? Varēja. Tā kā vardarbība ir uzvedība, ko mēs iemācāmies, augot un attīstoties konkrētās vidēs – kopienās, liela nozīme vardarbības izskaušanai Latvijā ilgtermiņā ir darbs ar jauniešiem tieši lokālā – pašvaldību līmenī. Sniedzot jauniešiem nepieciešamās zināšanas un prasmes vardarbības atpazīšanai un veselīgu attiecību veidošanai.

Pusaudži un vardarbības mazināšana

Pusaudža vecumposms ir unikāls mirklis ikviena cilvēka dzīvē. Tas ir laiks, kad svarīgākie psiholoģiskie uzdevumi ir sasniegt autonomiju un psiholoģisko neatkarību no vecākiem, iekļauties vienaudžu grupā un attīstīt spējas sevi vadīt četrās jomās – pašaprūpē, emociju izprašanā un vadīšanā, pašvērtējumā un attiecībās ar citiem. Kā jaunieši tiek galā ar izaicinājumiem, kas rodas šajā dzīves laikā (piemēram, pirmā partnerattiecību pieredze, konfliktsituāciju risināšana, atkarību riski u.c.), ir atkarīgs no viņu sociālajām un emocionālajām prasmēm, ģimenes un sociālā atbalsta, kā arī kvalitatīvas piekļuves izglītībai un kultūras aktivitātēm.

Vadu centra MARTA Jaunatnes programmas vardarbības prevencijai kopš 2015. gada un ikdienā tiekos ar jauniešiem un pusaudžiem, kuri nāk uz nodarbībām mācīties par veselīgām attiecībām un pārrunāt savam pusaudžu vecumam svarīgas tēmas drošā vidē, kur viņi tiek uzklausīti bez tūlītēja nosodījuma. Jo vairāk mēs skaram veselīgu attiecību veidošanas aspektus, jo redzīgāki jaunieši kļūst – sākot arī savā dzīves pieredzē pamanīt un identificēt situācijas, kur viņi ir tikuši seksuāli aizskarti, aizskāruši kādu citu (vai zinājāt, ka katrs piektais bērns Eiropā ir cietis no seksuālas vardarbības?) vai piedzīvojuši jebkura cita veida vardarbību. Pēc šīs apjausmas nāk apjukuma, kauna un vainas sajūta (gan kā vardarbības veicējam, gan kā upurim). Kā arī nopūta: «Es nezināju, ka tas ir tas, kas notiek.» Kā lai jaunieši spētu atpazīt vardarbības sarkanos karogus, ja konstruktīvi un sistemātiski ar viņiem par to netiek runāts? Ja kopumā vardarbība ģimenē Latvijā joprojām vairākumā gadījumu tiek uztverta kā «ģimenes lieta» un pat varasiestādes un policija nedara to, kas vajadzīgs, lai aizsargātu cietušo un vardarbības veicēju sauktu pie atbildības?

Lai apkarotu vardarbību ilgtermiņā, tieši darbs ar jauniešiem ir būtisks. Šim darbam ir jābūt sistemātiskam (regulāram, nomērāmam, uzraudzītam), visaptverošam (iesaistot gan jauniešus, gan viņu vecākus un citus līdzcilvēkus) un balstītam uz starpinstitucionālo sadarbību (tas ir tad, kad NVO, valsts un pašvaldību institūcijas savstarpēji sadarbojas, sarunājas cita ar citu un dalās ar iespējām un resursiem). Diemžēl šobrīd darbs ar jauniešiem vardarbības prevencijas jomā pašvaldībās notiek ļoti neregulāri un kopiena (skola, pašvaldība u.c.) bieži atmostas vien tad, kad vardarbība jau ir uzņēmusi apgriezienus. Gluži tāpat kā Jēkabpils gadījumā. Trūkst gan zināšanu, gan resursu (tai skaitā – finanšu), lai veidotu jēgpilnas vardarbības prevencijas programmas.

Kāpēc tieši pašvaldība? Pašvaldība ir tā, kas pārzina (vai vismaz – tai būtu jāpārzina) savus resursus (vai to trūkumu), iespējas un vajadzības. Savus speciālistus un savus jauniešus. Līdz ar to pašvaldība ir centrālais spēlētājs tajā, lai tiktu nodrošināts kvalitatīvs jaunatnes darbs vardarbības izskaušanai un līdzatbildīgas kopienas radīšanai. Runājot ar jaunatnes darbiniekiem, bieži izskan viedoklis, ka vai nu pašvaldībai nav naudas darbam ar jauniešiem, vai arī jaunatnes darbiniekiem trūkst zināšanu, kā šīs vardarbības tēmas vispār adresēt. Visbiežāk tie ir abi no minētajiem.

Darbs ar jauniešu grupām vardarbības mazināšanai un veselīgu attiecību veicināšanai

Atbildot gan uz jauniešu, gan jaunatnes darbinieku vajadzību pēc rīkiem un metodēm, Centrs MARTA 2018.gadā izstrādāja kultūrspecifisku metodoloģiju darbā ar jauniešu grupām. Metodoloģija tapa trīs gadu garumā, sadarbojoties ar pusaudžiem no visas Latvijas. Līdz ar to tā sevī ietver tēmas, kas būtiskas jaunietim vecumā no 12 līdz 18 gadiem (piemēram, vardarbības veidi un to atpazīšana. Aculiecinieka efekts; dzimumu līdztiesība un dzimtes stereotipi; veselīgu attiecību veidošana un neveselīgu attiecību pazīmju atpazīšana; emociju vadīšana un to saistība ar stereotipiem un sabiedrības normām; mobinga prevencija; cilvēktirdzniecības riski un kā sevi pasargāt, kā arī seksualitāte un piekrišanas (jeb angliski «consent») nozīme attiecībās). Jauniešu grupu metodoloģija ir tikusi pilotēta dažādās Latvijas vietās, kā arī Igaunijā, Lietuvā, Rumānijā, Spānijā, Bulgārijā un pat Tadžikistānā un Kirgizstānā. Divās pēdējās valstīs metodoloģijas iepazīstināšana palīdzēja mazināt piespiedu laulību skaitu agrīnā vecumā un veicināja meitenēm iespēju turpināt izglītību, paplašināt savas ekonomiskās iespējas. Metodoloģija tika izstrādāta par pašu piesaistītu finansējumu, kā arī tās pilotēšana minētajās vietās ir notikusi, pateicoties entuziastiem, kuri rakstīja projektus un finansējumu atrada.

Akmens pašvaldību dārziņā

Tomēr šī nav ilgtspējīga pieeja – cerēt, ka «vienmēr būs kāds, kas kaut kur to naudu atradīs». Līdz ar to 2022.gada beigās uzrunājām visas 43 Latvijas pašvaldības, aicinot uz sadarbību un piedāvājot sevi pierādījušo Jauniešu grupu metodoloģiju ieviest pašvaldību jaunatnes darbā kā konstruktīvu un ilgtermiņa rīku vardarbības prevencijai. No uzrunātajām 43 sarunai piekrita 20 pašvaldību pārstāvji. Lielākā daļa no šīm 20 pašvaldībām Jauniešu grupu metodoloģijas ieviešanu virzīja savā nākamā gada budžeta plānā.

Pēc budžeta pieņemšanas sākām saņemt ziņas, ka 3000 eiro gadā (kas ir minimālā summa šīs metodoloģijas jēgpilnai ieviešanai jaunatnes darbā) tomēr nav izdevies izgrozīt.

Žēl, protams. Varētu šķist - 3000 eiro gadā ir liela nauda, tad salīdzinājumam - 2021.gadā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts nāca klajā ar pētījumu, kura mērķis bija apzināt dzimumā balstītas vardarbības tiešās un netiešās izmaksas. Institūts aprēķinājis, ka Latvijā šāda vardarbība ik gadu rada 1,6 miljardus eiro lielas izmaksas, kas faktiski ir uzskatāmas par zaudējumiem. Uz šī fona 3000 eiro vairs nešķiet nemaz tik daudz, vai ne?

Minētā situācija parāda, ka acīmredzot darbs ar jaunatni vardarbības prevencijas jomā nav pašvaldību prioritāte. Dažas pašvaldības (piem., Daugavpils valstpilsētas pašvaldība) mūsu sarunās minēja, ka «vardarbība viņu pašvaldībā vispār nav problēma» un ka «tēmas ir novecojušas un jaunieši jau šo visu zina». Turpretī jaunieši mums stāsta, ka dalība grupu nodarbībās sniedz viņiem zināšanas konfliktu risināšanā un veido drošu vidi, kur var uzticēties un dalīties ar savām problēmām, saņemot atbalstu un tiekot uzklausītiem. Mēs ticam jauniešu teiktajam. Kā arī tam, ka pašvaldības ir spējīgas atrast finansējumu, atbalstīt savus jaunatnes darbiniekus un sniegt jauniešiem nepieciešamo atbalstu, lai mazinātu vardarbības riskus, ja vien to uzskata par nepieciešamu (piem., Dobeles novada pašvaldība).

Entuziastiskākie pašvaldību jaunatnes darbinieki pēc mūsu sarunām minēja, ka paši rakstīs projektus un meklēs naudu citur, jo tic šim rīkam un redz vajadzību pēc tā. Arī mēs centrā MARTA darām to pašu. Man bieži jautā: «Kāpēc tad jūs vienkārši nevarat to metodoloģiju nodot pašvaldībām – lai lieto?» Tāpēc, ka katras šādas metodoloģijas ieviešana prasa konstantu darbu vismaz 12 mēnešu garumā. Sākot ar trīs dienu apmācībām metodoloģijas lietošanai, tās pielāgošanai konkrētās vides jauniešu vajadzībām un beidzot ar jaunatnes darbinieku atbalstu visu pilotēšanas laiku un papildu apmācību nodrošināšanu kompetenču celšanai. Tas prasa gan finanšu, gan cilvēkresursus. Kā arī atbildīgu attieksmi no grupu vadītāju puses.

Likumi ir, izpilde neseko

Tāpat kā Jēkabpils traģēdijas gadījumā, kad vardarbības upuri «likums pasargāja», bet ne tā pareiza izpilde, arī vardarbības prevencijas jomā darbā ar jauniešiem ir daudz «vērtīga teksta». Gan jaunatnes likumā, gan dažādos ziņojumos un rekomendācijās (piem., OECD), gan stratēģiskajos plānos (piem., Par Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgu nodarījumu plānu 2023.–2024. gadam), NAP 2021-2027, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030 ir minēta vardarbības prevencija caur izglītošanu, 0 tolerances pret vardarbību spēcināšanu, tūlītējas un atbilstošas palīdzības sniegšanu, drošas vides veidošanu kopienās un daudz ko citu.

Tas, kā mums nav, ir sistemātiska, reāla un praktiska šo likumu un «solījumu» izpilde ar visa minētā nodrošināšanu.

Protams, kamēr tur, ārā, būs visas tās brīnišķīgās organizācijas un cilvēki, kuri nepaguruši deg un iestājas par jauniešiem un viņu drošu dzīvi, tikmēr jau kaut kā tas ritenis turpinās griezties. Jautājums tikai – cik ilgi un cik jēgpilni?

Droša vide jauniešiem

Jaunieši ir pelnījuši drošas vides – kurās viņi tiek ieraudzīti, uzklausīti un viņu problēmas uztvertas nopietni. Kurās viņi var uzdot visdažādākos jautājumus, dalīties ar saviem attiecību pārdzīvojumiem, mācīties nospraust savas un respektēt citu robežas, uzņemties atbildību un izdarīt informētus lēmumus. Vides, kurās viņi spēj runāt par sabiedrībā pastāvošo vardarbību, mācīties to atpazīt un atbilstoši reaģēt kā aktīvi aculiecinieki. Kā arī spēt mainīt savas neveselīgās vai vardarbīgās uzvedības uz veselīgām un cieņpilnām. Mūsu, kā pieaugušo, uzdevums ir šādas vides veidot un nodrošināt kā ģimenēs, tā skolās, jauniešu centros, valsts un pašvaldību pārraudzībā esošās iestādes un vietējās kopienās.