/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Šogad devītais maijs Latvijā aizvadīts salīdzinoši mierīgi – pagātnes rēgu nogāšana acīmredzot darījusi savu. Aizturēti vien pārdesmit vatņiki, pret vēl bariņu līdzīgi domājošo sākti administratīvā pārkāpuma procesi, bet pret četriem – kriminālprocesi. Izskatās, ka varenie atbrīvotāju gaidītāji to vien spēj kā tumsā pa kluso aprakstīt kādu sienu vai izlamāt kādu sievieti ar bērnu, kurai pie krūtīm Ukrainas karodziņš.
Precīzi pirms gada rakstīju, ka visiem, kas tajā gadā nolika ziedus pie okupācijas pieminekļiem, pienācis laiks vākties prom no Latvijas. Tas bija viedoklis, pie kura joprojām pieturos. Iespējams, šogad tas pat varētu būt vēl nedaudz vairāk radikalizējies.
Lūk, pirms gada okupantu armija jau pilnā sparā nogalināja un izvaroja Ukrainas civiliedzīvotājus. Šķita, ka šajā laikā iziet ielās ar ziediem var vienīgi cilvēki, kuri šo genocīdu atbalsta, vai arī absolūti idioti, kuri nespēj filtrēt realitāti un redzēt tālāk par savām ikdienas vēlmēm. Šie abi gan viens otru nekādi neizslēdz.