Iemin Rīgu: Vecrīga - Berģi ⟩ Uzkāpt kalnā pēc bulciņām un satikt biti Strazdumuižā

Mūsu jestrais pārītis – Jānis un Laura – jau atkal lekuši bleķa rumakiem mugurā, lai ar kāju spēku un inerci izbrauktu vienu no rīdzinieku iecienītākajiem veloceliņiem: Vecrīga – Berģi. Lai arī Berģi šoreiz tika atstāti vēlākam, par galamērķi izvēloties Juglu, tomēr brauciens gana sātīgs un interesants.

Atstājot trokšņaino Vecrīgu aiz muguras, priekšā krietns “miniens” pa Skolas un Valdemāra ielu, līdz veloceliņa mutē pazūd viens zobs, jo no Senču ielas līdz Krišjāņa Barona ielai jābrauc pa ietvi. Bet tas nekas, jo priekšā ir boss – VEF gaisa tilts. Visu velosipēdistu un gājēju bieds. Ja nepārmet krustu pirms kāpšanas uz šī tilta, var gadīties, ka tiksi saspiests, notriekts, ietesīsies ietvei pa vidu ierīkotajā laternas stabā, pārvelsies pāri margām vai ievelsies tilta vidū esošās “kāpņu telpas” mutē. Tieši tāpēc laba doma ir apdrošināt ja ne sevi, tad vismaz velosipēdu. To, starp citu, visai ērti var izdarīt ar apdrošināšanu "Balcia". Brīnumainos laikos dzīvojam.

Lai nu kā, aiz VEF tilta sākas laime un prieks – taisnā un rosīgā Brīvības gatve, pa kuru braukt ar velosipēdu ir tīrais prieks, ja neskaita, ka ik pēc pārdesmit metriem jāstāv pie luksofora. Jānis ar Lauru, piekusuši no braukšanas, vispirms nolemj uzkāpt Dolomītalpos. Nu ne gluži Dolomītalpos, bet pakāpelēt pa sienām boulderinga centrā “Falkors”. Jānim, kā jau garāka auguma cilvēkam tas izdodas labi un, kā izrādās, vēl labāk viņam izdodas mest kūleņus un visādi citādi ālēties.

Pēc kāpiena astoņtūkstošniekā laiks iestiprināties. Par laimi drīz klāt Zemitāna laukums ar izteiksmīgo pieminekli un soliņiem, kur Teikas vietēji it kā mīlot satikties. Bet turpat - Teikas izslavētā konditoreja "Gardumiņš", kur patiesi atradīsi visdažādākos gardumiņus.

Mūsu abi gardumiņi Laura un Jānis, saprotams, arī ielūkojās gardumiņā. "Diezgan jautra dieniņa, lai ēstu kanēļmaizītes," jau vītero Laura. Ir bulciņu laiks!

Gardumiņus vislabāk notiesāt Juglā - Strazdumuižas parkā. Šis ir viens no tiem nepieradinātajiem Rīgas parkiem, kur var noķert krietna meža un lauku sajūtu. Līdzīgi kā Bišumuižā vai Saules dārzā Mežaparkā, piemēram. Juglas ezers viļņojas, mežs šalc, vēl nedaudz pūš pavasara vēji, kanēļmaizītes drūp - debesu prieki. Turpat arī bišu stropi ar bišu saimi. Gatavā idille, tomēr laiks mest "ripā" un mērot ceļu vēlreiz - tomēr jau pretējā virzienā.

Tas gan nenozīmē piedzīvojuma galu. Rau, Juglā ir kāds īpašs objekts - pamests dzelzceļa tilts. Tiesa, to gan pametis tikai vilciens, jo nu tas pielāgots gājēju un velobraucēju vajadzībām, proti, sliežu vietā nu ir ērta koka dēļu taka, kas braucēju vai gājēju aizvedīs Juglas promenādes virzienā. Mūsu varoņi gan dodas iestiprināties ar ko brangāku, jo kanēļmaizīte tikai, kā saka, zobu spraugas aizsmērēja. Lūk, krogs un brūzis "Manufaktūra". Tur var sazīmēt ne tikai alus kausu, bet arī ēdamo. Laura un Jānis ir zināmi kā lieli kebabu cienītāji, tāpēc drīz vien uz galdiņa parādās kūpošas gaļas strēmelītes dārzeņu un kartupeļu ielenkumā, kā arī lavaša mundierī tērpusies kebaba pagale. Labu apetīti.

Pilnāki vēderi nav rada fiziskām aktivitātēm, tomēr jābrauc ir. Vēl viens objekts - brīnišķīgais ezers Bābelītis. Tur, kā zināms, allaž mēdz pulcēties piknikotāji no tālākām un tuvākām Rīgas vietām.

Iespējams, ir droši arī nopeldēties, ko mēģina izdarīt arī Jānis, tiesa, sanāk vien līdz ceļiem. Pavasaris mūs šogad nelutina - ir pavēss.

Lūk, diena galā. Vai nav varens veids kā izbaudīt brīvdienu? Vizinies, apēd kanēļmaizīti, atkal pavizinies, uzkāp kalnā, brauc vēl, palaiskojies Strazdumuižā, palasi par tās vietas vēsturi, apēd kebabu, pavizinies vēl. Hei, varbūt pat nopeldies! Rīga mums sniedz daudz vairāk, nekā mēs dažreiz domājam. Iemin Rīgu.