Kristīne Anže par lielākajām bailēm mūžā un sāpīgo dvīņumāsas zaudējumu

"Kad man bērnībā bija ļoti bail, un tas gadījās visai bieži, es slēpos drēbju skapī. Es pievēru durvis no iekšpuses, sēdēju starp drēbēm un gaidīju, kad tas viss pāries un beigsies. Un parasti tas beidzās tā, ka mana dvīņumāsa Māra pieklauvēja pie skapja durvīm, atvēra tās un nedaudz ar tādu pārākumu balsī teica: "Nu nāc taču ārā, te nav no kā baidīties, stulbā!" Viņa bija drosmīga - viņa nekad nelīda skapī. Un, kad viņa teica, ka varu nākt ārā, es viņai patiešām ticēju," foruma stāstu sāk Kristīne Anže. 

Ir kāda tumsa, no kuras mums abām ar māsu bija bail. Tā ir tāda dziļa, vēla rudens vakara  un bezsniega tumsa. Man acu priekšā ir tāda aina - lauku ceļš bez laternām un mēs ar māsu ejam uz mūzikas skolu. Māra kā drosmīgā tur stingri mani pie rokas - mums abām ir bail. Mēs ejam, mēs nerunājam.

Bet savas lielākās mūža bailes es piedzīvoju pirms četriem gadiem, kad smagi saslima mana māsa. Tas bija tad, kad uzzināju, ka ļauna audzēja dēļ viņas plaušās ir metastāzes. Mēs bijām Sauriešu slimnīcā, kur ļoti iejūtīgs ārsts mēģināja pēc iespējas saudzīgāk pateikt šo faktu. Viņš teica: tie bumbulīši plaušās nerodas tāpat vien - un tie bija vārdi, kas man trāpīja kā elektrība. Es nespēju parunāt, paelpot, es jutu, ka mans ķermenis sāk kratīties drebuļos. Sapratu, ka nevarēšu māsu aizvest mājās ar auto. Es gribēju paslēpties un aizbēgt..." emocionāli stāsta Kristīne. "Es gribēju skapī. Tomēr es sapratu, ka nav šāda skapja, kur paslēpties no šīs ziņas."

"Kad es nomierinājos, es sev teicu tikai divus vārdus - es esmu! Un šajā brīdī es sapratu, ka varu iet šajās ārprātīgajās bailēs iekšā. Es uzdevu sev jautājumu - kas ir ļaunākais, kas var notikt? Atbilde bija briesmīga, tā man nesniedza nekādu mierinājumu, bet deva skaidrību. Jā, ir ļoti slikti un es varu māsu zaudēt. Lai kāda bezspēcība un dusmas mani pārņēma, es sapratu, ka vienīgā labā ziņa šajā stāstā ir - tas nenotiks šodien. Tāpēc es sāku domāt to, ko es varu darīt tagad, šajā mirklī. Un es varu aizvest mājās māsu. 

Atgriezos slimnīcā - man pa gaiteni pretī nāca mana stiprā māsa un, skumji smaidīdama, teica: būs jāārstējas. Es pie sevis domāju - jā, tagad es turēšu tevi pie savas rokas. Un mēs iesim iekšā tajā tumsā kopā, kur, iespējams, nav tālumā gaismas..." stāsta Kristīne.

Vairāk emocionālo stāstu skaties video:

Foto: "Līdere 2022" 

Foto: "Līdere 2022"

Foto: "Līdere 2020"