/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
:format(webp)/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
Sandim šogad paliktu 47 gadi. Kopš viņa aiziešanas ir pagājuši gandrīz trīs gadi. Kādam tas ir "nupat", bet kādam šis laika sprīdis izmaina visu dzīvi. Viņa vairs nav, un nebūs arī pasakas ar beigām "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi". To visu pārrakstīja nežēlīga un agresīva slimība, kuru neaizkustināja nedz 15 gadu laimīga kopdzīve, nedz divu mazu dēlu jautājošais skatiens: kāpēc tā jānotiek? Slimība alkatīgi atņēma vienam no gaišākajiem cilvēkiem visu, par ko viņš bija priecīgs un laimīgs šajā pasaulē. Sākumā lauvas spēku, tad - grieķu dieva izskatu. Tad jau kaklā vairs negāja ēdiena kumoss un prātu brīžam pārņēma dusmas. Viss lēnām dzisa. Jā, slimība bija negausīga un to pielabināt neizdevās nevienam no mums. Arī statistika bija neganta: deva 5% dzīvildzi virs 5 gadiem. Tomēr paša Sanda cerība un cīņa nebeidzās līdz viņa pēdējam elpas vilcienam. Līdz pēdējam sirdspukstam. Līdz pēdējai domai. Sandis devās viņsaulē, esot mājās, sievas rokās, mazajiem zēniem saldi dusot aiz sienas. "Kur tētis?" - viņi no rīta jautās. "Tētis šonakt devās debesīs. Viņš mūs tagad sargās no turienes..." - atbildēs Elīza, zinot, ka šī bija abu pēdējā nakts....
Prologs
Šī intervija būs Elīzas un Sanda atklāts stāsts par to, kā bija piedzīvot šo dramatisko pieredzi. Kā ir celties no rīta ar svina smagu domu, ka ģimenē ieperinājies ir kāds "svešais", bet vakaros likties slīpi, cerot, ka rītdiena nesīs jebkādu labāku ziņu. Kā ir cīnīties ar nepielūdzamu vēža dzīvildzes statistiku un cik grūti var izrādīties iepazīt beznosacījuma mīlestību. Elīzas stāstītajā tagad dzīvo dziļas pārdomas par visu to, kas ar viņiem notika. Un viņa ir pateicīga. Vaimanas, žēlabas - tas nav viņas dabā, jo viņa vēlējās šo stāstu izstāstīt, lai, iespējams, kādam varētu palīdzēt līdzīgā cīņā, jo bieži tieši pateiktais var dot otram lielu, lielu spēku. Pat ja cīņa ir ar vējdzirnavām. "Liecies mierā, padoties nevar," tā smaidot teiktu Sandis.
Kad iedomājies par Sandi, kādu tu viņu redzi, atceries, sajūti?
Elīza: Manā galvā ir divi Sanda tēli. Tad, kad es domāju par savu mīļoto vīru, ar kuru es iepazinos, apprecējos un mums ir kopīgi bērni, es redzu to Sandi, ko pazina visi - īsts priekavots, sirsnības iemiesojums, nerimtīgs sportiskais gars, milzīga centība savā darāmajā, visu iedvesmotājs dzīvot veselīgāk... Pavadīt daudz laika ārā, sportot, ēst veselīgi, gulēt vairāk. Viss Sanda dzīvesveids bija stipra tieksme dzīvot pēc iespējas labāk savai veselībai. Tad vēl viņa piedzīvojuma gars teikt "jā" dažādām avantūrām: kāpt kalnos, braukt neplānotos ceļojumos, gulēt zem klajas debess... Mīlēja dzīvi... (Skatās tālumā. Pauze.)