Vai Noasa grēku plūdi patiešām notika? (32)

Bībelē rakstīts, ka Dievs, ļaunumu cilvēces vidū pamanījis, uzsūtīja vispasaules plūdus. Tā kā Noass (Noa) bija taisnīgs, Dievs viņam pavēlēja uzbūvēt šķirstu, kurā ar ģimeni un diviem dzīvniekiem no katras sugas patverties no nāves un uz vecās pīšļiem iedibināt jaunu pasauli. Bet vai realitātē šie plūdi tiešām notika?

“Viena lieta ģeoloģijā, par ko mēs esam droši, ir tā, ka vispasaules plūdi nekad nav bijuši. Ja mēs runājam par plūdiem, kad pārklātas tiek pat pasaulē augstākās virsotnes, tad, piedodiet, uz Zemes vienkārši nav tik daudz ūdens, lai tas notiktu,” izdevumam “Live Science” stāstīja ģeomorfoloģijas profesors Deivids Montgomerijs.

Ja debesis pēkšņi atvērtos un uz planētas nolītu viss atmosfērā esošais ūdens, tad planēta tiktu pārklāta, tiesa, vien 2,5 centimetru dziļumā. Tas ir nepietiekams ūdens daudzums, lai peldētu ar kanoe, kur nu vēl milzu šķirstu.

Bet ja Bībelē tiek minēts kāds lielāks ūdens daudzums ne tikai no “debesīm”? Ja izkustu visi pasaules ledāji un ledus segas, tad ūdens līmenis okeānos un jūrās paceltos par vairāk nekā 60 metriem. 2016. gada pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Nature Geoscience”, aplēsts, ka Zemes garozā atrodas 22,6 kubikkilometri gruntsūdens. Tas ir pietiekami, lai Zemi pārklātu ar 180 metru dziļu ūdens slāni. Tas tiešām ir daudz, tomēr uz mūsu planētas ir pilsētas, kas atrodas vairākus simtus metru virs jūras līmeņa, turklāt pasaulē augstākā virsotne Everests ir 8849 metrus virs jūras līmeņa. Turklāt nav atrasti ģeoloģiski pierādījumi par šādu vispasaules plūdu eksistenci.

Turklāt Bībelē minēts, ka plūdu laikā Noass bija 600 gadu vecs. Zināms, ka cilvēki tik ilgi nemēdz dzīvot. Jāņem arī vērā, ka divu dzīvnieku no katras sugas nebūtu gana, lai izveidotu dzīvotspējīgas dzīvnieku populācijas. Vienkārši trūktu ģenētiskās dažādības. Un kā gan visi dzīvnieki nonāktu līdz glābjošajam šķirstam? Pingvīni diez vai spētu atšļūkt no Antarktīdas līdz Tuvajiem Austrumiem.

Vēstures avoti liecina, ka Noasa stāsts Vecajā Derībā ir senāku stāstu interpretācija. Tas, visticamāk, ir alegorisks, nevis burtisks notikumu atstāsts. Vēsturnieks Ira Spars stāsta, ka stāsti Vecajā Derībā, kas pierakstīti starp 800. un 500. gadu pirms mūsu ēras, ir radušies vēl senāk - kā mutvārdu daiļrade.

Citā reliģiskajā literatūrā, piemēram, Korānā, Noasa plūdu stāsts ir nedaudz citādāks. Tomēr stāsti par baisiem plūdiem rodami jau mezopotāmiešu tekstos.

“Kurš zina, cik tālu pagātnē šie stāsti aizsniedzas,” teica Spars.

Ja vispasaules plūdu vietā mēs apsveram reģionālus plūdus, tad viss kļūst iespējamāks. Montgomerijs skaidroja, ka varēja izcelties pamatīgāki plūdi, kas iedvesmoja Noasa stāstu.

Piemēram, 1990. gadu beigās okeanogrāfi Viljams Raiens un Valters Pitmens izvirzīja hipotēzi, ka pirms aptuveni 7500 gadu Vidusjūra sāka ieplūst toreiz izolētajā Melnajā jūrā, tās apkārtnē izraisot milzīgus plūdus. Iespējams, tieši šie plūdi ir pamatā Noasa grēku plūdiem.

“Tas varēja būt graujošs notikums, kad applūda tur dzīvojošajiem cilvēkiem visa zināmā pasaule. Notikums varēja kļūt par sēklu Noasa stāstiem,” stāstīja Montgomerijs.

2009. gada pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Quaternary Science Reviews”, gan spriests par to, ka plūdi bijuši mazāki, nekā uzskata augstākminētie okeanogrāfi. Tie varbūt pat nenotika.

Lai nu kā, diskusijas par to, kas ir Noasa grēku plūdu pamatā, joprojām notiek. Kamēr mēs neesam atraduši ģeoloģiskos pierādījumus par vispasaules plūdu eksistenci, izbaudīsim Bībeli kā brīnišķīgu kultūrvēsturisku lasāmo, ko interpretēt var plaši, plaši.