Ir tādi cilvēki, kuru dzīvē ir atgadījies kāds ievērības cienīgs moments, kura laikā cilvēki pievērsa viņiem uzmanību. Laika gaitā šī uzmanība jau sen ir zudusi, bet jaunu panākumu, ar kuriem pievērst uzmanību, vienkārši nav. Tāpēc šie cilvēki iet visiem klāt un cenšas atgādināt par to seno lietu, kura jau toreiz nebija interesanta, bet šobrīd nevienu vairs neinteresē vispār. “Bet atceries, kā es toreiz...”

Tieši šāds cilvēks ir Ainārs Šlesers. Pēc izkrišanas no politikas dienaskārtības, Ainārs mēģināja vēl un vēl, bet piecu procentu barjera kļuva arvien nesasniedzamāka. Līdz beidzot ieradās vispasaules pandēmija, kas citiem nesa postu, bet Aināram – lielisku platformu grūtgalvju uzrunāšanai.

Jo ievērojama iedzīvotāju daļa vienmēr labprātāk klausīsies, ka ļaunā valdība viņus apzog, nevis, ka viņu sūdīgās dzīves ir tikai un vienīgi pašu lēmumu un darbu likumsakarīgs iznākums. Tā bija ideāla augsne sākt “varas kliķe jums melo”, “pandēmija neeksistē” un “Kariņa-Levita režīms izzog valsti” retoriku, kas atļāva Šleseram atgriezties uz vietējās politikas skatuves.

Apbrīnojamā kārtā, “Kariņa-Levita” režīmam tomēr bija daudz vairāk atbalstītāju, nekā pašam Buldozeram – Vienotība Saeimas vēlēšanās saņēma gandrīz 19% balsu (iepriekš vien 6,69%). Tātad, lai arī Aināram bija izdevies savas partijas atbalstam piesaistīt alternatīvi apdāvinātu sekotāju pulku, šī farsa pretējais efekts tomēr bija ievērojamāks.

Par pandēmiju visiem jau piemirsies, zināms, ka arī Levita prezidentūras laiks tūdaļ beigsies. It kā varētu beidzot atpi... mest mieru. Bet nekā! Mieru mest nav iespējams, jo neviena paša cita argumenta “Latvija pirmajā vietā” eksistencei vienkārši nav. Jo viņi taču ieradās gāzt varas kliķes režīmu un vest visus uz laimīgo zemi.

Komentāri (4)
CopyLinkedIn Draugiem X