Vēstures literatūra Latvijā par LGBT pārstāvjiem nerunā gandrīz nemaz. Tas nozīmē, ka daudzi savas domas par gejiem, lezbietēm un citu nenormatīvo seksualitāšu pārstāvjiem balsta stereotipos vai citās pārliecībās. Padomju laikos priekšstatu par homoseksualitāti veidoja divi elementi – kriminalizācija un cietumu kultūra, no vienas puses, un medikalizācija un patoloģizācija, no otras puses. Nenormatīva mīlestība Padomju Savienībā tika marginalizēta, un par viendzimuma seksu starp vīriešiem noteica kriminālatbildību. Mūsdienās dzīve padomju laikos kļuvusi tikai par nepatīkamu atmiņu, kas vulgarizēta līdz terminam «homo sovieticus».

1960. gadu vidū iekšlietu orgāni datus par homoseksuāļiem iekļāva īpašā kartotēkā ar mērķi apkarot veneriskās slimības. Uz apskatēm pie venerologiem milicija varēja nogādāt visus, ko gribēja, un vairums (tāpat kā heteroseksuālu gadījumā) bija veseli. Šī piespiedu atkailināšana bija pazemojoša. Tādā veidā homoseksuāļi tika pazemoti, taču brīvība tiem netika atņemta.