Gan Eiropā, gan Latvijā labējā spārna politiķi uzsver tradicionālo vērtību saglabāšanu sabiedrībā un likumos. Viņi savā retorikā LGBTI+ kopienas tiesības dēvē par ideoloģiju un attiecina uz kreisā spārna politiku. Taču ir vērts palūkoties uz LGBTI+ kopienu no cita skatpunkta. Proti, 20. gadsimta Eiropas vēstures, kad Eiropas totalitārajiem režīmiem – Padomju Savienībai un nacistiskai Vācijai – homoseksuāļu un citu stigmatizētu sabiedrības grupu vajāšana, apcietināšana un nogalināšana bija norma. Ko tas liecina par mūsdienu sabiedrību?

Aptuveni 15 000 no 50 000 apcietinātajiem (par 175. panta pārkāpumu) nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm. Precīzs nogalināto un ieslodzīto skaits nav zināms, jo nacisti dokumentus par ieslodzītajiem pēc holokausta bija iznīcinājuši. Koncentrācijas nometnēs homoseksuāļi tika apzīmēti ar rozā trīsstūri, kas mūsdienās ir kļuvis par vienu no LGBTI+ tiesību simboliem. Lai gan homoseksuāļu bija proporcionāli mazāk par citām ieslodzīto grupām, starp ieslodzītajiem viņi tika uzskatīti par hierarhiski zemāko grupu. Tos atšķīra grūtāki spaidu darbi «pārmācīšanas» nolūkos, īpaša uzmanība, aizliedzot naktīs izslēgt gaismu un savstarpēji komunicēt. Homoseksuāļus arī verbāli pazemoja citi ieslodzītie. Sodīšanas veidi, ar kuriem viņi saskārās, bija piespiedu prostitūcijas pakalpojumu izmantošana un kastrācija, arī medicīniski eksperimenti. Nacistu mērķis bija «pārmācīt» homoseksuāļus, taču galu galā lielākā daļa ieslodzīto homoseksuāļu gāja bojā. Visbiežāk sastopamie nāves cēloņi bija spēku izsīkums, letāla injekcija, sišana, pakāršana, kā arī citi nežēlīgi spīdzināšanas veidi. Lielākais skaits homoseksuāļu tika ieslodzīti Zaksenhauzenes, Būhenvaldes, Mauthauzenes un Aušvicas koncentrācijas nometnēs. Kaut gan uz homoseksuālām sievietēm un transpersonām neattiecās 175. pants, tie bija izslēgti no sabiedriskās dzīves un saskārās ar diskrimināciju.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X