Iemin Rīgu: Imanta - Daugavgrīva ⟩ Vai Bolderāja beidzot ir Rīga? (3)

Bolderāja vienmēr šķitusi kā no Rīgas neatkarīgs rajons, gluži kā atsevišķa pilsēta, kurā cilvēks var mierīgi dzīvot, Rīgas centru neredzējis. Kā tad – ar kājām līdz Bolderājai aiziet grūti, sabiedriskais transports līdz turienei brauc septiņus gadus, bet helikopters visiem nav pieejams. Par laimi, nu Bolderāju Rīgai pievienojusi jauna un spēcīga asins dzīsla – lepns veloceliņš, pa kuru aizripot līdz eksotiskajam rajonam ir tīrākā bauda.

Rau, Jānis ar Lauru aizripoja spurgdami. Veloceliņa baudīšanai pat nepatraucēja tas, ka Laurai kāds neģēlis nesen nofenderēja velosipēdu. No kļūdām mācās, tāpēc jauno bleķa kumeļu Laura nu par nieka grašiem ir pasargājusi ar apdrošināšanu “Balcia”, tāpēc uz daudziem bailīgo Bolderāju var braukt bez bēdu.

Veloceliņš sākas Imantā un ir garāka veloceliņa Vecrīga-Imanta tāds kā piedēklis. Jauns, glauns un gluds. Ideāli gan būtu, ja daži pilsoņi būtu kaut nedaudz atbildīgāki un neizsvaidītu pa to savus skrejriteņus. Jāni, piemēram, tas pamatīgi sarūgtina.

Lai nu kā, pa ceļam apskatāmo objektu netrūkst. Vispirms vērts aplūkot 16 metrus augsto Bumbu kalniņa skatu torni, un ne tikai aplūkot, bet pat tajā uzrāpties, ja nav bail no augstuma kā Laurai, kura uzkāpa tornī līdz pusei un tad nebija uzvilināma kāpt augšā vai lejā. Gandrīz nācās saukt ugunsdzēsējus, goda vārds. Ja kas, Bumbu kalns ir Latvijas Brīvības cīņu piemiņas vieta, kur Bermontiādē atradās Krišjāņa Berķa vadītais Latgales divīzijas komandpunkts.

Pēc pārdzīvojumiem pie debess juma jāpiesēž veloceliņa malā pie Buļļupes ierīkotajā atpūtas vietā. Tur gan soliņi, gan atkritumu tvertnes, gan betona vairogs, kas neļaus jūs saskatīt no ceļa. Tas tā – klusumam un vientulībai, ja kārojas tādas. Jānis arī pārbauda ūdens temperatūru, bet peldēties neiet, sak, nav jau jūlijs.

Kur nu bez spokiem un tumšām ejām, kas Jānim īpaši mīļas. Vārtus mūsu draugiem ver Daugavgrīvas cietoksnis, sniedzot Laurai iespēju izbīties vēlreiz, tiesa, šoreiz nevis no augstuma, bet Jāņa jokiem. Cietoksnis ir visai īpatnēja vieta, kas no putna lidojuma izskatās kā zvaigzne.

Piedzīvojumu meklētājiem un spoku medniekiem te noteikti patiks, jo, kā zināja stāstīt Jānis, tur mīt seši spoki.

Ceļš ir garš, enerģijas vajag daudz. Kas gan var sniegt vairāk enerģijas kā trekns burgers! Jā, Bolderājā ir ne tikai izcils kebabs, bet arī burgers. Ēstuve “100% Burger” ceļiniekam dos vajadzīgos proteīnus, lai kāja pedāli mītu sparīgāk, cenšoties iztērēt iegūto degvielu.

Enerģija tālāk tiešām nepieciešama – it īpaši, ja vēlies nokļūt pie Daugavgrīvas bākas. Proti, veloceliņš beidzas jūras maliņā, bet bāka vēl tālu. Lai to sasniegtu, velosipēds jāstumj pa pludmales smiltīm, kas, piemēram, pie asfaltēta ceļa seguma radušajam Jānim galīgi nav pa prātam, tāpēc viņš veloceliņam beigās dod vien astoņas balles no desmit.

Brauciena noslēgums varens – bāka īpaši viesiem tiek atslēgta vaļā un drīkst uzkāpt tās galā. Ostas vēstures korifejs Haralds Apogs īsi izstāsta bākas vēsturi un it nemaz nesamulst, kad Jānis pajautā, vai bākās reiz degusi īsta liesma.

Nu ja, nevar jau zināt, vai senie grieķi arī nav savas bākas darbinājuši ar elektrību.

Stāsts beidzas uz skumjas nots – abi biedri ir pārsaluši, pārguruši un izmirkuši. Dažas lietus lāses un smilšu klajums ir darījis savu. Jūrā izskan sauciens pēc vasaras. Fin.