Kas Latvijas iedzīvotājam ir homoseksualitāte? Padomju laikos krimināli sodāma, izlaidīga darbība divu vīriešu starpā, no vienas puses, vai seksuāla patoloģija, no otras. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas sabiedrība izvēlējās atteikties no lielas daļas padomju laikos ieaudzināto pārliecību. Tā vienlaikus nostiprināja nepatiku pret visu «citādo». Par sevi Latvijas iedzīvotāji domā kā par upuriem vai varoņiem, kas bez vardarbības pieveica PSRS. Taču sarunas ar gejiem un lezbietēm, kas dzīvojuši padomju laikos, atklāj mūsu neglīto, neiecietīgo seju, kura dogmatismā mērojas tikai ar padomju ideologiem.

Astoņdesmito gadu sākumā Māris strādāja studentu celtniecības brigādē. Tobrīd viņš vēl nebija pilngadīgs. «Kādu dienu pie manis pienāca cilvēks pelēkā mētelī un aicināja iesēsties viņa mašīnā. Viņš aicināja mani sadarboties ar čeku, ziņot.» Māris teicis, ka neko nezinot. Vīrietis uzstājis, sakot – «mēs zinām, kas tu esi». Viņš piemetina, ka līdz pat laulībām ar sievu viņam seksa nebija bijis, un tāpēc čekai nebija citu avotu, kā uzzināt par viņa homoseksualitāti, kā vien no psihiatra, kuru viņš bija apmeklējis, meklējot palīdzību.

Pavisam drīz pēc čekas draudiem sekojusi vēl viena mīklaina epizode – viņu pie sevis uzaicinājis kāds attāls paziņa (vārds šeit tiks noklusēts), kurš puspliks staigājis pa māju. Mārim tas licies pavisam dīvaini – viņš domā, ka šī persona esot centusies panākt, ka Māris tiek «pieķerts», viņu pavedinot.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X