:format(webp)/nginx/o/2023/01/11/15072078t1h767d.jpg)
Pēc Putina paziņojuma par “daļēju” mobilizāciju Krieviju pameta simtiem tūkstošu Krievijas iedzīvotāju. Arī 24 gadus vecais Kristaps (vārds mainīts) bija viens no tiem, kurš mēģināja bēgt. Trīs reizes. Pirmajā reizē Krievijas drošības dienests noķēra viņu lidostā. Būdams Krievijas pilsonis, Kristaps saņēma mobilizācijas pavēsti. Jādodas uz fronti Ukrainā - cīnīties par “roģinu” [dzimteni]. Tika liegts izbraukt no Putina valsts. Taču ir kāda maza nianse - Kristapa īstā dzimtene ir Latvija, viņš ir daugavpilietis, arī Latvijas pilsonis. Māte - latviete, tēvs - krievs. Diezgan ierasts gadījums pēcpadomju Latvijā.
Daugavpilī tiekamies ar 23 gadus veco Annu, viņas vīrs Kristaps tobrīd vēl ir darbā.
9. klasi Kristaps absolvēja Sanktpēterburgā. Gribēja dzīvot kopā ar tēvu - vienalga kur, bet ar tēti. Turpat arī iepazina savu sievu Annu. Dzīvojot, mācoties un strādājot Krievijā, Kristaps kļuva par tās pilsoni. Tāpat kā tētis. Tomēr pa šiem gandrīz desmit gadiem jaunieša saknes ar Latviju nebija pazudušas. Viņš pie apģērba brīžiem piesprauž Latvijas karodziņu.
Vecums atbilstošs, pilsonība arī - laiks doties uz fronti
Kristapam ir 24 gadi. Vecums un viena no pilsonībām ir atbilstoša, lai iesauktu armijā un nosūtītu uz fronti Ukrainā. Kristaps bija soli no izsūtīšanas uz kara lauku, ko Krievija dara bez žēlastības - pārvēršot Krievijas jaunos vīriešus par tā saucamo lielgabala gaļu. “Mēs darījām visu, lai pēc iespējas ātrāk viņš būtu prom no Krievijas,” atzīst viņa sieva. Tolaik [2022. gada septembrī - novembrī] vēl pa ielām staigāja policisti un omonieši (OMON - Īpašu uzdevumu milicijas vienība), kas izdeva mobilizācijas pavēles. Bail esot bijis katru mirkli. Anna vīram piekodināja, lai katram gadījumam visur līdzi ņem arī Latvijas pasi.