“Traumatiski bijuši visi gadījumi, ar kuriem esam saskārušies. Vēl traumatiskāka situācija ir, ja nav, kam prasīt palīdzību. Neviens nezina, cik garš nogrieznis katram no mums atlicis. Vēl vairāk - mēs nezinām, kā tas notiks - kurā brīdī tu vairs neatpazīsi tuvos cilvēkus, kad atteiks darboties kāds orgāns.
Ja sistēma nav gatava sniegt pakalpojumu visdažādākās situācijās, neviens savās mājās ne par kādu naudu nevar visu nodrošināt, jo dzīves beigu posmā vajadzības ir ļoti specifiskas.
Ir bijis gadījums, kad pusaudži kopa savu mirstošo māti,” atceras Ilze.
“Tev jāiet uz darbu, lai pabarotu ģimeni, un tev jābūt aprūpētājam, mediķim un psihologam. Un ja vēl cilvēku izraksta no slimnīcas ar traheostomu (mākslīgi izveidota atvere trahejā elpošanas nodrošināšanai)! Cilvēks pats sev nevar palīdzēt un arī tuvinieks nevar. Bezpalīdzības sajūta ir drausmīga. Tā ir krīze! Turpretim, ja ir zinošs cilvēks, kas palīdz ikdienas aprūpē, tuvinieks var mazliet atvilkt elpu un izdarīt svarīgas lietas - kopā ar mirstošo pašķirstīt foto albumu, paklausīties mūziku, pakavēties atmiņās.”
No Hospiss.LV stāstiem:
Antons ir lādzīgs vīrs no Latgales, kuram kakla vēzis “apēdis” balsi un iespēju pašam elpot. Tas turpina izplesties, radot neciešamas sāpes. Tādu – ar divām caurulītēm – kaklā un vēderā, vīrieti izrakstīja mājās, jo medicīna viņam neko vairs nespēj palīdzēt.
Pirms trim gadiem 1.janvārī, tieši Antona dzimšanas dienā, nomira viņa sieva, bet tā kā vīrietim sāpēja kājas, bija skaidrs, ka viens pats dziļos Latgales laukos, kur visapkārt mežs, neviena kaimiņa, tuvākais veikals sešu kilometru attālumā, viņš palikt nevar, tāpēc meita Anita “ņēma” tēvu dzīvot pie sevis. “Neatstāšu vienu pašu, lai pakrīt un nomirst kādā grāvī.”
Pērn septembrī tēvam atklāja kakla vēzi 4.stadijā. Viss notika strauji - vasaras beigās viņam sāka zust balss, kam drīz pievienojās smakšanas lēkmes. Kad Antons sāka smakt maltītes laikā, Anita izsauca ātro palīdzību, kas tēvu aizveda uz slimnīcu. Konsīlija lēmums bija skarbs – diemžēl medicīna tur neko nevar palīdzēt, nebūs ne starošana, ne ķīmijterapija. Vienīgais, kā var atvieglot viņa stāvokli – ievietot kaklā traheostomu, lai var paelpot, jo bez tās jebkurā brīdī nosmaktu. Bet, līdz ar to viņš pats arī ēdienu norīt nevar, vajadzīga arī gastrostoma vēderā, caur ko notiek mākslīgā barošana. “Tādu viņu, ar divām ievietotām caurulītēm, nedēļu pēc operācijas izrakstīja mājās – un dari, ko gribi, kā māki. Man tika nodemonstrēta piecu minūšu ilga instrukcija – kā to trubiņu izvelk, kāda birste jānopērk tīrīšanai, kā jātīra un kā viņš jābaro... Atvedu mājās, rokas trīc, ne es varu to trubu izvilkt, ne iztīrīt. Kad pirmo reizi vilku traheostomu ārā... fiziski slikti palika. Esmu pārtikas tehnologs, man nav nekādas saistības ar medicīnu. Nevar pie šī pierast... Mums abiem tas ir emocionāli smagi. Kad vakarā izvelku traheostomu, lai to iztīrītu, skatos – viņam tek asaras. Man arī,” neslēpjot asaras, stāsta Anita. Visu nakti viņa cītīgi klausās, kā tēvs elpo, vai nesmok...
Par laimi, Anita pērn uzzināja par “Hospiss Māja” pakalpojumu, tāpēc Antonu katru dienu aprūpē Olga, kas kļuvusi viņam par uzticības personu. “Ja nebūtu Hospiss Mājas aprūpes, man nāktos kļūt par bezdarbnieku, cita varianta jau nav. Viens viņš palikt nevar. Bezizeja,” atzīst Anita, kura strādā zivju pārstrādes uzņēmumā maiņu darbu – vai nu dodas uz darbu piecos no rīta, vai atgriežas nakts vidū. Jo cita varianta nav. Tā kā “Hospiss Māja” vairs nesaņem valsts finansējumu, Anita meklēja palīdzību pie samariešiem, kas šogad ir pilotprojekta īstenotāji. “Dzirdot manu situāciju, viņi pateica: “Sūtiet uz pansionātu! Mēs nevaram nodrošināt aprūpi astoņas stundas dienā.” Kā es sakliedzu! Man patiešām dusmas uznāca, prasīju: “Jūs savu tēvu uz pansionātu sūtītu?” “Nē, nesūtītu.” Otrkārt, vai tad viņi man to pansionātu apmaksātu? Nē. Jo pansionāti nav bezmaksas, un ne jau visos ņem pacientus ar šādu specifisku aprūpi.”
Arī paliatīvās aprūpes nodaļas nav risinājums. Antons uz to rindā stāvēja četrus mēnešus! Bet arī tajā varēja atrasties tikai likumā noteiktās desmit dienas, pēc tam jāatgriežas mājās. “Turklāt es jau arī nevaru nodrošināt medicīnisko aprūpi, tagad vizītēs brauc arī medmāsa, pārbauda situāciju, jo ģimenes ārste ne reizi nav bijusi. Situācija paliek arvien trakāka, viss kakls piepampis, audzējs izspiedies uz āru, sāk asiņot, viņam taču sāp,” asarām acīs stāsta Anita.
To, ka viņam sāp, Antons uzrakstīja. Tas ir vienīgais veids, kā viņš sazinās ar pasauli – rakstot. Pie gultas vienmēr stāv baltas lapas un pildspalva.
Lai “Hospiss Māja” aprūpētāja Olga turpinātu aprūpēt Antonu, ļaujot viņam nodzīvot dzīves izskaņu bez sāpēm, mājā, kur viņš var klausīties savu iecienītāko šļāgermūziku, gultā, kur viņam līdzās ieritinās divi skaisti kaķi, Hospiss.LV vēršas pie līdzcilvēkiem ar lūgumu ziedot.
:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)