Pirts rituāls no A līdz Z: kas jāņem vērā, lai pēršanās nekaitētu veselībai

“Veselam cilvēkam pirts var nākt tikai par labu, tomēr hronisku saslimšanu, piemēram, sirds un asinsvadu vai akūtu elpceļu slimību gadījumā pirms pirts apmeklējuma ieteicama ārsta konsultācija. Pamatprincips jebkuram cilvēkam ir nepārspīlēt ne ar karstumu, ne kontrasta procedūrām,” saka Ivanda Krastiņa. “Sildīšanās rituāla laikā tiek attīrīta āda un izvadīti toksīni. Ja vien cilvēks ir pienācīgi sagatavojies procedūrām, pirts labvēlīgi ietekmē visas organisma sistēmas, it īpaši sirds un asinsvadu sistēmu, kā arī psihoemocionālo stāvokli, mazina spriedzi un rada pozitīvas emocijas.”

“Pirts dienai jābūt tādai, kad ir pietiekami daudz laika un nav lieku raižu, netraucē darba lietas vai domas par neizdarīto. Vēlams, lai visas domas vērstas uz atslābināšanos.

Šajā laikā jādara tas, kas sagādā prieku un nomierina, – nav ieteicams strādāt fiziski vai intelektuāli grūtu darbu. Var iet lēnās pastaigās, meditēt, nodarboties ar stiepšanās vingrojumiem, tomēr nevajadzētu apmeklēt augstas fiziskās slodzes treniņus,” stāsta pirtnieks Romualds Lamsters.

Vidēji pirts rituāls vienam cilvēkam aizņem aptuveni no trim līdz četrām stundām, savukārt pārim pirtēšanās kopā ar ķermeņa kopšanas un pirts procedūrām varētu aizņemt vidēji četras līdz sešas stundas.

Pirms un pēc: kas ieteicams un no kā izvairīties pirts dienā

• Pirts dienu ieteicams plānot kā atpūtas un atslodzes dienu. Vēlams mazāk ēst, nelietot smagus pārtikas produktus, kas satur daudz taukvielu un olbaltumvielu. Ieteicams izvēlēties vieglu ēdienu, iekļaujot maltītēs vairāk dārzeņu un augļu, kas satur daudz šķiedrvielu un ir vieglāk sagremojami. Divas stundas pirms pirtēšanās nebūtu vēlams ēst vispār, lai atslogotu gremošanas sistēmu un ķermenim būtu vieglāk attīrīties no toksīniem. Veseli, pieredzējuši pirtī gājēji bez hroniskām saslimšanām nereti izvēlas neēst neko, ēdienu aizvietojot ar papildu šķidruma uzņemšanu.

• Ja pirms pirts apmeklēšanas ir grūti iztikt bez ēdiena, var apēst kādu augli, dārzeņus vai ogas. Tāpat var izdzert malku kefīra. Pirtēšanās laikā var apēst kādu augli vai dabīgi skābētus kāpostus – tie satur daudz C vitamīna un minerālvielas, kas palīdz atjaunot minerālsāļu līmeni organismā, sniedz enerģiju un mazina izsalkuma sajūtu.

• Pirts dienā jādzer daudz šķidruma, vislabāk der zāļu tēja vai tīrs, silts avota ūdens, silts, negāzēts minerālūdens vai atšķaidīta sula.

• Pirms un pēc pirts nav ieteicams skatīties televizora, telefona, datora vai planšetes ekrānā. Arī acīm ir vajadzīga atpūta – pēc pirts acs gļotāda ir jutīgāka. Pēc vajadzības, ja acis ir sausas vai apsārtušas, var lietot mitrinošos acu pilienus.

• Pirtēšanās nav savienojama ar smēķēšanu vai alkohola lietošanu, jo rada papildu slodzi sirdij un plaušām. Ja bez smēķēšanas grūti iztikt diennakti, tad vismaz divas stundas pirms un pēc pirts gan būtu jāizvairās no cigaretēm.

• Fizioloģiskie procesi pēc pirts turpinās vēl vairākas stundas, tāpēc pēc pirts svarīga ir atpūta, nebūtu vēlams skriet uz darbu, treniņu vai ballīti. Vislabāk pirts dienu noslēgt ar laicīgu došanos gulēt.

“Pirts ir labs pasākums. Ballīte ir labs pasākums. Bet, ja tos saliek kopā, sanāk viens slikts pasākums organismam,”

saka Romualds Lamsters.

Kā norit latviskās pirts rituāls

Tējas malkošana un iepazīšanās. Sākotnēji notiek savstarpēja iepazīšanās ar pirtnieku, visi kopā dzer viegli siltu pirts tēju un aprunājas. Pirts ir nopietns karstuma un aukstuma procedūru (kontrastu) pārbaudījums cilvēka ķermenim, tāpēc viens no pirtnieka uzdevumiem ir nepiespiestā sarunā uzzināt peramā pirts pieredzi un noskaidrot, vai cilvēkam nav veselības problēmu, hronisku saslimšanu, kas var ietekmēt pirts rituāla norises. Tad tiek sagatavota lāvas telpa jeb pērtuve, sabalansēts pareizais karstuma un mitruma režīms, pievadīts svaigs gaiss. Uz pirti vēlams ņemt līdzi savas čības, pirts cepuri (ieteicams – filcētu) un vairākus lina vai kokvilnas dvieļus.

Kāju sasildīšana un pakāpeniska pierašana pie karstuma. Pēc tējas malkošanas cilvēks iet sildīties pirtī (sēž vai atguļas) aptuveni 10–20 minūtes. Jo atbrīvotāks ķermenis, jo labāka svīšana, lielāks miers un atslābums. Pirmajā reizē ieteicams karsēt kājas spainī vai dziļā bļodā, lai sasildās ikru jeb apakšstilbu muskuļi. Ūdenim var pievienot sāli, smaržaugus. Pēdās ir daudz aktīvo nervu punktu, caur pēdām tiek sūtīti signāli pa visu ķermeni, un cilvēks sāk sasildīties harmoniskāk. Ziemā kāju sildīšanu var veikt pirms iešanas pirtī, apvienojot šo procedūru ar siltās tējas dzeršanu.

Pēc pirmās sildīšanās reizes cilvēkam vēlams noskaloties tīrā, siltā, tekošā, 30–35 grādus siltā ūdenī, lai aizskalotu sviedrus un visu lieko, kas ar tiem sakrājies (netīrumi, organismam nevajadzīgās vielas). Seju var noskalot ar vēsu ūdeni, pārējam ķermenim gan nepieciešams silts ūdens. Tad cilvēks iet atpūsties vidēji 10–20 minūtes (tik ilgi, cik sēdējis pirtī).

Cilvēkam pirts ir jāizbauda – ja sāk reibt galva, palikt slikta dūša, par ātru “klapēties” sirds vai sāk trūkt gaisa, pirtēšanās nekavējoties jāpārtrauc.

Padoms: pērtuve jāpamet pirms iepriekš minētajām izpausmēm, tāpēc tas jādara tad, kad ir laba izjūta un šķiet, ka varētu pasēdēt vēl ilgāk.

Ķermeņa sildīšana un atpūta. Otrajā sildīšanās reizē temperatūra telpā tiek paaugstināta par aptuveni 5–10 grādiem. Šajā reizē cilvēks var pasmaržot dažādus aromātiskos augus, sākot no mazāk spēcīga, līdz izteikti aromātiskam (var sākt ar pelašķi, raudeni, ugunspuķi un tad izmēģināt dažādas mētras (citronmētru, piparmētru), kadiķi, baltegli u.c.). Augu smaržīgās slotiņas sasilda virs pirts krāsns akmens tvaikiem, un rezultātā tās atslābina, mazina stresu, rada miera sajūtu un ļauj cilvēkam noskaņoties pirts rituālam. Pēc tam cilvēks atkārtoti dodas atpūsties vidēji 10–20 minūtes un dzer zāļu tēju.

Trešajā reizē var sākt skrubēšanos ar sāls skrubi vai citu skrubi (piemēram, izlietotas kafijas biezumiem, maltiem kastaņiem, saberztām auzu pārslām vai sacukurotu medu). Pie sāls skrubja var papildus pievienot sodu, saberztus, sausus augus, sasmalcinātu ķirbju vai alvejas sulu vai sasmalcinātu kalanhoju. Skrubja veidu jāizvēlas atbilstoši ādas tipam un jutīgumam. Taukainai ādai piemērotāks ir abrazīvs un pēc pH līmeņa sārmaināks skrubis, piemēram, sāls skrubis ar sodu. Sausai un jutīgai ādai piemērots ir taukaināks un pēc pH līmeņa skābāks skrubis, piemēram, kafijas biezumu skrubis ar medu. Skrubi vislabāk uzklāt uz mitras, iesvīdušas ādas. Cilvēks atkal dodas atpūtā.

Laiks pēršanai un rituāla noslēgumam. Ceturtā var būt pēršanās reize. Tā kā lāva ir cieta, lai cilvēks justos komfortablāk, viņam zem ceļiem, pēdām, potītēm, elkoņiem un dažreiz zem gūžu kauliņiem ieteicams palikt pirts slotiņu.

Svarīgi, lai nekur nekas nedurtos, nespiestu un neradītu diskomfortu. Jo ērtāk cilvēks jutīsies uz lāvas, jo veiksmīgāk noritēs pēršanās.

Zem sejas paliek peramā izvēlētos augus, lai mīksta gulēšana un cilvēks jūt viņam tīkamo smaržu. Uz auss var uzlikt lapu no slotiņas, piemēram, kļavas lapu, – tā pasargā no ūdens ietecēšanas ausī. Lai pasargātu galvu no pārkaršanas, uz tās var novietot divas trijstūrī saliktas slotiņas (piemēram, kļavas slotiņas), kas veido “cepurīti”. Pēc pēršanās svarīga ir kontrasta procedūra – var doties vēsā dušā vai aplaistīties ar vēsu ūdeni, vai iekāpt aukstā ūdens kublā, bet ekstrēmāk būtu iegremdēties kādā dabiskajā ūdens tilpnē: ezerā, upē vai dīķī. Ziemā var īstenot sniega peldes – noberzties ar sniegu vai, ja cilvēks ir pieradis pie pirts rituāliem, vārtīties sniegā. Pēc atvēsināšanās obligāti jāatpūšas, jāatguļas, jāpadzer silta tēja un jānomierina ķermenis.

“Ir vairāki pēršanas veidi, piemēram, klasiskie aptuveni 7–15 minūšu pērieni, vidēji garie 15–30 minūšu pērieni, kas parasti notiek zemākā temperatūrā un kur tiek pielietotas SPA metodes, bet īpašiem pirts procesa baudītājiem var būt vēl garāki pērieni. Pēršanās piegājieni var būt viena, divas vai trīs reizes, piemēram, pirmajā reizē var pērt mugurpusi un otrajā reizē – priekšpusi, bet tikpat labi vienā reizē var pērt no abām pusēm vai sadalīt pēršanos vairākās daļās.

Pēriens noteikti jāpabeidz ar kontrasta procedūru,”

atklāj Romualds Lamsters, “pirts rituāla noslēgumā, kad ķermenis atslābis un beidzis svīst, var veikt ķermeņa masāžu un dažādas ķermeņa kopšanas procedūras: ierīvēties ar medu, uzlikt uz sejas masku vai iesmērēt ķermeni ar kādu mitrinošu krēmu.”

Kas jāņem vērā, lai pirts nekaitētu ādai

• Pirms pirts vēlams noskaloties dušā, tomēr nav ieteicams lietot ziepes, dušas želeju vai citus sārmainus mazgāšanās līdzekļus, jo tie spēcīgi attauko ādu un var padarīt to pārlieku jutīgu pirts procedūras laikā. Matus vislabāk būtu ieteicams mazgāt pēc pirts vai pat otrajā dienā pēc pirts.

• Pirtī svarīgs balanss starp karstumu un gaisa mitrumu. Latviskajā pirtī pirmajā reizē cilvēks visbiežāk iet pirtī vidēji 45–55 grādu temperatūrā. Ar katru nākamo sildīšanās reizi temperatūru var pakāpeniski paaugstināt par 5–10 grādiem un atbilstoši salāgotu gaisa mitrumu.

Jo augstāka temperatūra, jo zemāks gaisa relatīvais mitrums. Jo zemāka temperatūra, jo augstāks gaisa relatīvais mitrums.

Turpinot nākamās sildīšanās reizes, lēnām temperatūra tiek paaugstināta, līdz sasniedz katram peramajam atbilstošu gaisa temperatūru un mitrumu (aptuveni 65–85 grādus). Savukārt turku pirtī jeb hamāmā ir zema temperatūra (aptuveni 40 grādi) un gandrīz 100 % mitrums, notiek kondensācija uz ādas, sviedri praktiski nerodas. Turpretim saunās karstums ir 80–90 un pat 110 grādi, mitrums 5–10 %. Tradicionālajā latviskajā pirtī mitrums un karstums ir vidējs – starp turku pirti un saunu.

• Pirtī būtu vēlams doties ar speciālu pirts cepuri, lai pasargātu galvu no pārkaršanas un mazāk bojātu matus (it sevišķi, ja tie ir sausi, plāni vai krāsoti), kā arī saudzētu acu gļotādu, kas ir vājāk pasargāta no karstuma, un tieši tādēļ cepurei būtu jābūt gana dziļai, lai pasargātu acis no garaiņiem.

• Vēlams lietot čības, kas paredzētas mitrām telpām, lai ērti pārvietotos uz pirts telpu un no tās, kā arī samazinātu risku iegūt kāju vai nagu sēnīti. Nebūtu vēlams izmantot citu cilvēku čības higiēnas apsvērumu dēļ.

• Pirts procedūru laikā cilvēks svīst, un kopā ar sviedriem no cilvēka organisma izdalās organismam nevajadzīgās atkritumvielas, bet tajā pašā laikā organisms zaudē arī dažus svarīgus minerālsāļus, piemēram, cinku, kas rūpējas par veselīgu ādu, nagiem un matiem. Pēc pirts var būt novērojams minerālvielu – nātrija, kālija, magnija u.c. – zudums. Nātriju (nātrija hlorīds ir vārāmā sāls) organisms spēj atgūt ātri, bet, ja pirtī iet regulāri, tad magniju vai kāliju un cinku vajadzētu lietot papildus kopā ar veselīgu un sabalansētu uzturu.

Pazīme, ka pēc pirts trūkst minerālvielu, var būt krampji ikru muskuļos vai pēdās.

• Pirtējoties svarīgi lietot pēc iespējas dabīgākus un kvalitatīvākus sejas un ķermeņa ādas kopšanas līdzekļus. Pirts procedūrās noderīgs var būt medus. To var pievienot sāls skrubim vai kā skrubi izmantot vienu pašu, pirts noslēgumā to iespējams piejaukt sejas un ķermeņa maskām, jo medum piemīt mitrinošas, barojošas, dezinficējošas īpašības un tas atjauno ādu. Mitrinošās procedūras ieteicams veikt tad, kad āda beigusi svīst. Tomēr nevajadzētu ar medus procedūrām pārspīlēt, jo tas tāpat satur arī daudz cukura, kas daļēji uzsūcas organismā arī caur ādu. Vajadzētu uzmanīties cilvēkiem ar alerģiskām reakcijām pret medu un tā produktiem. Alternatīva medus skrubim var būt kafijas biezumu skrubis, savukārt ādas iekrēmošanai derēs arī dabīgi, mitrinoši vai barojoši, ādu atjaunojoši sejas un ķermeņa krēmi.

• Pirms pirts, tās laikā un pēc pirts procedūras ir vēlams lietot daudz šķidruma – siltu ūdeni, siltu, negāzētu minerālūdeni, pirts zāļu tējas, tādējādi neļaujot ne organismam, ne ādai dehidrēties.

Raksts tapis sadarbībā ar "Apotheka".