/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Viņdien tviterī pamanīju kādu ļoti dziļu ierakstu. Tur bija kaut kas aptuveni šāds: “Iedomājieties, ja katras noparkotās automašīnas vietā būtu koks...” Jā, nudien, man ir visnotaļ plaša iztēle, tāpēc spēju to iztēloties skaidri kā dienā. Un es iztēlojos mežu.
Lai arī man, kā normālam lauķim, diezgan ļoti patīk meži un pļavas, tās laikam nav tās lietas, kuru dēļ pārcēlos uz dzīvi pilsētā. Pat šajā ir kāda ļoti būtiska nianse – es pārcēlos uz pilsētu, nevis centos savus laukus par tādu pārveidot. Un tādā ziņā man nav īsti skaidrs – kāpēc cilvēki, kuriem visur vajag mežus un pļavas, vienkārši nepārceļas uz laukiem? Tur tie jau ir!
Un, lūdzu, nepārprotiet – esmu ļoti par to, lai vide ap mums pilsētā būtu skaistāka, zaļāka un tīrāka. Kaitina tas līdz ar zemi nopļautais mauriņš, kurš saulē izdeg un pēc tam atgādina kaut kādu izkaltušu sūdu. Tā vietā labprātāk redzētu nedaudz garāku zaļu zāli. Tāpat, protams, ļoti pretīgas šķiet lielās ielas, kurās dienvidū nav iespējams noķert pat vienu ēnas pleķīti. Normāla izmēra koki vietās, kur tiem ir iespējams augt, būtu lieliski.
Bet tad ir tie cilvēki, kuriem vienkārši vajag visu un visur. Visur kokus! Visur neaiztiktas pilsētpļavas! Visur āra terases! Un velojoslas – uz katras ielas! To pēdējo es pat nepārspīlēju – pirms iepriekšējām Rīgas domes vēlēšanām kāds kandidāts no manas apkaimes savā deputāta anketā to bija uzrakstījis kā pirmo lietu, ko vēlētos paveikt Rīgā: “Īsā laikā ieviest drošus veloceļus visās Rīgas centra ielās un uz apkaimēm.”