/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Vēsturē ir tikai nedaudzi tā saucamo mežoņu gadījumi, kad cilvēks uzaudzis sociālā izolācijā, teju vispār nekontaktējoties ar citiem. Parasti šie cilvēki agrā bērnībā nonākuši vilku vai suņu bara vidū un pielāgojušies to dzīvesveidam, tomēr amerikāņu meitenes Džīnijas Villijas gadījums ir citādāks – viņu vairāk nekā desmit gadus iesprostotu istabā, piesietu pie naktspoda pilnīgā tumsā turēja pašas tēvs. Tomēr pēc izkļūšanas no sprosta 13 gadu vecumā viņas mokas nebeidzās, jo viņa kļuva par zinātnieku upuri.
Džīnija Villija piedzima 1957. gadā un visu savu bērnību līdz pat pusaudža gadiem un zināmā mērā arī vēlāk piedzīvoja prātam neaptveramu vardarbību, kas uz bērna fizisko un psihisko veselību atstāja nopietnas un neatgriezeniskas sekas. Pēc tam, kad viņa tika atbrīvota no gūsta, par viņu ieinteresējās valodnieki, psihologi un citi pētnieki, kas bērnā redzēja bezprecedenta iespēju praksē pārbaudīt dažādas zinātniskās teorijas. Proti, Džīnija bija ideāls materiāls, lai novērotu, kāda ir indivīda psihosociālā, emocionālā un kognitīvā attīstība pēc tam, kad cilvēks uzaudzis teju pilnīgā nošķirtībā no cilvēkiem un normālas vides. Īpaši zinātniekus interesēja, vai cilvēks, kurš jau pārsniedzis tā saucamo kritisko periodu valodas apgūšanas procesā, var apgūt savu pirmo valodu, vēstīts vietnē “ThoughtCo.”.