Pēdējās desmitgades laikā dažādās diskusijās arvien biežāk tiek apskatīta kāda visnotaļ jaudīga tēma – nepieciešamība darba tirgū dažādās nozarēs un amatos izveidot tā saucamās dzimumu kvotas. Doma ir cēla un skaista – izlīdzināt vīriešu dominanci augsta līmeņa amatos, kas droši vien kaut kādā mērā ir pārāk ilgi saglabājusies patriarhāta palieka.

Kamēr mēs te diskutējam un nerimstoši laužam šķēpus, Eiropas Parlaments jau 2022. gada rudenī apstiprināja jaunu likumu, kas uzliek par pienākumu līdz 2026. gadam lielo korporāciju vadībā nodrošināt sieviešu un vīriešu pārstāvniecību. Padomēs būs jābūt 40% sieviešu, bet dažādu direktoru līmenī vismaz 33%. Sieviešu kvotas vēlēšanu sarakstos un uzņēmumu padomēs jau veiksmīgi esot ieviestas Francijā, Spānijā, Beļģijā, Slovēnijā, Portugālē un Polijā.

Ar šo ļoti līdzīgi kā ar Stambulas konvenciju – latviešu bāleliņi var čīkstēt un pukstēt, cik vien vēlas, var to neratificēt un ko tik vēl ne, bet Eiropa nolēma, tāpēc tā vienkārši stāsies spēkā arī Latvijā un viss. Tāpat arī tās dzimumu kvotas gluži vienkārši nāksies sākt ievērot.

Lai arī ļoti atbalstu un cienu cīņu par dzimumu līdztiesību un līdzvērtīgu pārstāvniecību ne tikai darba tirgū un parlamentā, bet arī dažādās padomēs un diskusiju paneļos, kāda lieta man līdz galam nav skaidra. Un tā nav skaidra, pat neraugoties uz to, ka tūdaļ mani atkal nosauks par nejūtīgu šovinistu cūku.

Komentāri (7)
CopyLinkedIn Draugiem X