/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Pavisam nesen jau rakstīju par pilsētvides aktīvismu, kas nu jau ļoti bieži sāk atgādināt neartikulētu fanātismu. Nupat, lasot ziņas par 11. tramvaja atgriešanos Rīgas ielās un tā kursēšanu pār Brasas tiltu, sapratu, ka visbeidzot šis fanātisms ir vainagojies panākumiem un aktīvisti ir iecirtuši sev kājā.
Tātad – gar Brasas tiltu vienā pusē ir tāda smuka liepu aleja. Un šoreiz teikšu tā – lai nu kur, bet pa šo aleju tik tiešām pirmspandēmijas laikā vairākus gadus esmu minies ar velosipēdu katru darbdienu divas reizes dienā.
No veloinfrastruktūras viedokļa tai bija pāris ne pārāk labas nianses – vasaras sākumā tā bija piebirusi ar pretīgajiem liepu lipekļiem, kurus pēc tam no riepām un drēbēm varēja burtiski kasīt nost, bet vēlāk tā vienkārši aizauga, jo netika pārāk kopta. Un to pat esmu iemūžinājis kādā senā video.
Tomēr liepu alejai bija arī kāda daudz būtiskāka problēma – lai pa to brauktu ar velosipēdu, katrā alejas galā vispirms bija jāšķērso iela. Šā iemesla dēļ katru reizi, un šoreiz to saku, necik nepārspīlējot, biju praktiski vienīgais velosipēdists, kurš to izmantoja. Pārējie minās vai nu pa ielu, vai arī pa trotuāru pretējā pusē.