Garā Līgo svētku nogale šogad man atgādināja par kādu brīdi Covid-19 pandēmijas pilnbriedā. Tas bija laiks, kad gan es pats, gan arī visi mani radi un draugi bija tikuši pie vakcīnām. Ja līdz tam kolektīvās imunitātes vārdā biju raizējies par grūtgalvjiem, kuriem bail no potes, tad šajā brīdī man viņi kļuva dziļi vienaldzīgi. 

Kā toreiz rakstīja kāds mans draugs – iecietības piecminūte bija beigusies. Līdzīgas sajūtas bija visu Jāņu dienu sekojot līdzi notikumiem krievijā, kad Prigožins ar 25 tūkstošiem vāgneriešu devās Maskavas virzienā. It kā jau civilizētā sabiedrībā nevajadzētu priecāties par potenciālu slaktiņu kaimiņvalstī, bet vāāārbūt...

Lūk, jā, – šajā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka ar nepacietību gaidu, kad beidzot visas konfliktā iesaistītās puses sāks viena otru apšaut. Un, jo pamatīgāk, jo labāk. Tieši tik vienkārši – lai viņi paši noslauka viens otru no zemes virsas.

Iedomājieties – tur ir vāgnerieši, kas ir cietumnieki, iznireļi, slepkavas un izvarotāji ar reālu pieredzi frontē. Tad pretī ir krievu armijā iesauktie un dienējošie iznireļi, slepkavas un izvarotāji, kuriem ir viens Otrā pasaules kara tanks. Un kaut kur pa vidu vēl maisās krievu miliči un specvienības, kuru vienīgā pieredze darbā ir jau gadiem ar stekiem klapēt savus tautiešus, kas atļāvušies protestēt.

Komentāri (8)
CopyLinkedIn Draugiem X