/nginx/o/2020/05/18/13106998t1hec6f.png)
/nginx/o/2023/06/30/15424135t1hb20e.png)
/nginx/o/2023/06/30/15424139t1h6572.jpg)
Pēdējās desmitgadēs ciešās attiecības starp politiķiem un masveida korporatīviem konglomerātiem ir izrādījušās efektīvas Āzijas ekonomikas attīstības virzītājspēkā. Taču, koncentrējoties un nostiprinot tirgus varu, šī sistēma ir veicinājusi strauju ienākumu un labklājības nevienlīdzības pieaugumu, kā arī labvēlīgas konkurences trūkumu.
Nesenā kņada ap "Adani Group" Indijā ir atjaunojusi senas debates par šaubīgajiem sakariem starp valsts politiķiem un lielākajiem uzņēmumiem. Tāpat arī nesenās vēlēšanas Taizemē atklāja plašu sabiedrības neapmierinātību ar režīmu, kas, šķiet, ir izrādījies pārāk draudzīgs ar monarhiju, armiju un uzņēmējdarbības eliti.
Āzijā tas nav nekas jauns. Līdzīgas bažas, kaut arī tikai uz īsu brīdi, izskanēja arī Indonēzijā, kad pirms 25 gadiem no varas tika gāzts Suharto. Tagad sakari starp uzņēmumu grupām un politiķiem atkal tiek rūpīgi analizēti, un nebūt ne par agru. Visā reģionā ir pastiprinājusies tirgus koncentrācija, jo lielas, augsti diversificētas uzņēmumu grupas, kas lielākoties pieder konkrētām ģimenēm, sāk ieņemt vadošās pozīcijas valstu ekonomikās.