Edvards Smiltēns ar kundzi īpaši saposušies svētku dalībnieku gājienam (8)

Edvards tērpies Rietumvidzemes novada Lēdurgas vīrieša tautas tērpā, kas sastāv no garajiem svārkiem jeb mēteļa, krekla, vestes un biksēm, jostas, cepures un zābakiem. Tērps darināts Tautas tērpu centrā SENĀ KLĒTS.

Par Lēdurgas vīrieša tautas tērpu:

Raksturīgākais vīriešu apģērbs bija svārki jeb mētelis. Lēdurgas vīra svārku apkaklei, priekšpusei un mugurpuses rotājuma detaļām ir sarkans apmalojums. Garie svārki dažviet saukti arī par mēteli, un tie vēsā laikā vilkti virs īsajiem svārkiem. Svārki sniedzas līdz pusstilbam, tos šuva bez oderes vai līdz pusei ar oderi.

Lina krekls ar virsū šūtiem uzplečiem un atlokāmu apkakli. Tunikveida piegriezuma krekls, kuru nēsāja uz kailas miesas zem svārkiem, savu sākotnējo formu saglabāja visilgāk. Visos novados vīriešu tautas tērpu kreklus šuva no balta, smalka pašausta linu auduma ar vai bez rotājuma, kā aizdari izmantojot novadam atbilstošo saktiņu, pogu, lakatiņu vai saitīti.

Sākot ar 19. gs. 1. pusi raksturīga vīriešu apģērba sastāvdaļa bija arī veste. Goda tērpam domāto vesti šuva no košāka pilsētā pirkta tūka vai rakstaina zīda žakarda auduma, bet mugurpusē tika izmantots pašausts lina vai kokvilnas audums. Vestei vajadzēja labi izcelties svārku priekšpuses atvērumā, tādēļ svārkus mēdza atstāt neaizpogātus.

Svārku krāsai pieskaņotas bikses no vadmalas. Tautas tērpa bikses nebuktē. Rietumvidzemes novadā vīrieši garos svārkus apjoza ar jostu. Visizplatītākās bija svītrainās audenes. Pie goda tērpa nēsā melnu, brūnu vai pelēku platmales veida cepuri – rateni. Kājās melni zābaki. 

Kristīne Smiltēna tērpusies Stopiņu novada tautastērpā, un viņas tautumeitas sakta ir taisīta no 1932. gada pieclatnieka.

Par Stopiņu novada tautastērpu:

Pēc novadnieka, tēlnieka Uldia Sterģa iniciatīvas Stopiņu novada tautastērpu veidojusi Ārija Vītoliņa un viņas vadītās tautas lietišķās mākslas studijas “Ulbroka” rokdarbnieces pēc rūpīgas Rīgas un Vidzemes tērpu raksturīgāko iezīmju un siluetu izpētes. Izpēte uzsākta 2016. gada pavasarī, lai novadnieki savos tautas tērpos varētu sagaidīt Latvijas simto dzimšanas dienu.

Brunču auduma krāsu gammas pamatā ir novada zilā karoga krāsa, un brunčos atspoguļojas Stopiņu novada mežu zilo vizbuļu, rudzupuķu, ziedošo pieneņu pļavu, piemājas rožu rozīguma un Ulbrokas ezermalas toņi. Stopiņu novads robežojas ar Rīgu, kur tautastērpus nēsā ar lakatu, tādēļ Stopiņu tērpam izvēlēts lakats ar brunču audumam radniecīgu krāsu salikumu un kompozīciju. Lakats ar savu krāsainību izvēlēts kā galvenā tērpa sastāvdaļa, kas kā grezna un krāsaina rota ieskanas uz tumši zilās jakas un zili strīpaino brunču fona. Ievērojot Vidzemes tradīcijas, sievas galvu rotā baltā sievas aubīte. Sievai jaciņa ar ielocītēm aizmugurē un tāda pati vestīte. Zem tās balts krekls ar kakla daļas iegriezumu un ar baltu caurās vīles rotājumu apkaklītei. Piedurkņu gali saņemti ar aprocīti. Kājās ir baltas diegu zeķes un melnas kurpītes uz neliela papēdīša ar pārliekamu siksniņu.