Traks, nevis vājprātīgs. Kāpēc Teds Bandijs slepkavoja?

“Vai tu kādreiz esi domājis, kāpēc tu neslepkavo?” Tādu jautājumu dokumentālajā filmā “Traks, nevis vājprātīgs” (Crazy, Not Insane), kas skatāma LMT Viedtelevīzijā, uzdod psihiatre Dorotija Otnova Lūisa, kura visu savu karjeru veltījusi tam, lai uz šo jautājumu atbildētu. Viņa intervējusi vairāk nekā 20 sērijveida slepkavas, to skaitā Artūru Šokrosu un Tedu Bandiju, un uzskata, ka daudziem sērijveida slepkavām ir identitātes traucējumi.

VIDEO: FILMAS KACEKLIS

“Manuprāt, es noteicu nepareizu diagnozi,” runājot par bēdīgi slaveno Tedu Bandiju, Lūisa atklāja izdevumam “Refinery29”.

Bandiju viņa 1986. gadā intervēja četras reizes, secinot, ka psiholoģiskas problēmas viņam sākušas veidoties jau mazotnē. Bandijs dīvaini uzvesties sāka, jau dzīvojot ar vecvecākiem. Piemēram, trīs gadu vecumā viņš blakus savai tantei nolika miesnieka nazi. Tas varētu nozīmēt, ka garīga rakstura problēmas viņam bija jau ģenētiskā līmenī. Par savu vectēvu Bandijam bija tikai labas atmiņas par spīti tam, ka viņš it kā esot bijis ārkārtīgi brutāls vīrietis.

Pēc Bandija nāves Lūisai izdevās labāk iepazīt slepkavas prātu, pateicoties viņa “mīlas vēstulēm”, kuras viņš sūtīja savai sievai.

“Kad tās izskatīju, es redzēju, ka tikai dažas no tām bija parakstītas ar Teda vārdu. Pārējās bija parakstītas ar citu vārdiem. Piemēram, dažās bija viņa vectēva vārda variācijas,” stāstīja Lūisa.

Pēc divu grāmatu par Tedu Bandiju rūpīgas izlasīšanas Lūisa pamanīja, ka viņam bija dažādi paraksti un personības. Paskatoties uz viņa fotogrāfijām, redzamas ļoti dažādas sejas izteiksmes.

“Es nedomāju, ka kādreiz satiku to Tedu, kurš slepkavoja,” teica Lūisa.

Ņujorkā uzaugusī Lūisa jau agri sāka interesēties par to, kas noteikta tipa cilvēkiem liek jau mazotnē kļūt ļauniem. Tas viņu noveda līdz centieniem saprast pat Hitleru. Viņa turpināja pētīt vardarbību un slepkavas, kas gaidīja nāvessodu, un atklāja, ka daudziem no viņiem bija smadzeņu darbības traucējumi, turklāt lielākā daļa no viņiem nāca no ārkārtīgi nelabvēlīgām un vardarbīgām ģimenēm.

Kad ar Lūisu sazinājās kāds advokāts, lūdzot aprunāties ar kādu viņa klientu, kurš bija notiesāts uz nāvi, bet runāja kā bērns, Lūisa nolēma iedziļināties tieši šo cilvēku prātā.

“Es vienmēr domāju: kā tas ir? Kā ir būt uz nāvi notiesātam?” piebilda Lūisa.

Lai cik dīvaini tas neliktos, bet Lūisas darbs ne vienmēr tika uztverts kā noderīgs un vajadzīgs. Bieži vien cilvēki nevēlas, lai ļaundari saņem kaut mazāko uzmanības vai cilvēcības drusku. Tiesa, visiem skaidrs – lai novērstu ļaunumu, tas ir jāsaprot.

Kā pēdējo Lūisa atklāj visai īpašu brīdi ar Tedu Bandiju.

“Bandijs pirms nāvessoda palūdza, vai var mani satikt.” Pēc kāda laika viņi satikās pēdējo reizi. “Pirms izgāju no istabas, viņš noliecās un noskūpstīja mani uz vaiga. Un tad es viņu noskūpstīju uz vaiga un devos prom. Kad pārnācu mājās, es centos to apjēgt, tomēr nesekmīgi. Es iegāju virtuvē, kur bija mans vīrs un meita, un pateicu: jūs skatāties uz pēdējo sievieti, kura noskūpstījusi Tedu Bandiju.”

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".