Par “aktīvistu sačakarēto” Brasas tiltu, jeb kā politiķis apmuļķoja puisi no laukiem (3)

Kādēļ Rīgā nav jācērt kokus bez vajadzības ?

Lūsis raksta “Tika izstrādāts jaunā tilta projekts, kura ietvaros bija iecerēts nozāģēt 28 vecās liepas, bet to vietā pēc tam iestādīt 26 Latvijas dižliepas. Izklausās taču visnotaļ samērīgi, vai ne?”.

Samērīgi tas var izklausīties tiem, kuri nenovērtē koku nozīmi pilsētā. Jauniem kokiem, kuri tiek iestādīti, vērtība sākotnēji nav tik liela, kā pieaugušiem kokiem – to vērtība pieaug pamazām, ar gadiem. Ja koku ciršanai nav nopietna iemesla (un, kā redzēsim tālāk, bez to ciršanas var iztikt), tad tas galīgi nav samērīgi. Vērtīgās liepu alejas atjaunošanai tādai, kāda tā bija agrāk, paietu gadu desmiti. Daļa no mums līdz tam nemaz nenodzīvotu.

Tiem, kurus interesē, kādēļ pilsētās vajadzīgi koki (arī tad, ja Lūsim nepatīk ar velo pārvietoties pa liepu aleju), varam ieteikt palasīt, piemēram, šo populāri izglītojošo materiālu (angļu valodā). 

Kādēļ nevajag slinkot vismaz “iegūglēt”

Runājot par propagandu, dzirdēts ironiski sakām, ka nedrīkstot ļaut faktiem sabojāt labu stāstu. Šķiet, Lūsis to ir uztvēris pavisam nopietni, rakstot, ka “Toreiz izdevās apturēt ne tikai 28 vecu liepu aizstāšanu ar jaunākiem modeļiem, bet arī pašu tilta pārbūvi, jo esošais projekts vairs nederēja un to nācās pārstrādāt. Kā čiekurkalnietis varu teikt lielu paldies par uz vēl trim gadiem sačakarēto satiksmi – jums tas izdevās, draugi.”.

Publicistam, pat ja viņš sevi nedēvē par žurnālistu, tomēr der balstīt savus apgalvojumus uz faktiem. Ja faktus nezini, publiski pieejamas informācijas meklēšanai vēlams nenoslinkot un izmantot vismaz Google meklētāju. Būtu Lūsis tā darījis, tad viņš varētu būtu pārsteigts uzzinot, ka Satiksmes departaments Brasas tilta pārbūves kavēšanos skaidro nevis ar ļauno aktīvistu kaitniecību, bet gan ar uzietajiem apbedījumi pārvada pakājē un to, ka būvdarbi tika apturēti, tilta nesošajās konstrukcijās atklājot būtiskus bojājumus, tādēļ būvprojekts tika pārstrādāts un bijušā tilta atjaunošanas vietā tilts bija pilnībā jāpārbūvē, kam bija nepieciešams valdības 11 miljonu aizdevums.

Vai arī tie bija aktīvisti, kuri veica apbedījumus, sabojāja tilta konstrukcijas un kavēja valdību piešķirt aizdevumu?

Esošais Brasas tilta projekts

Šobrīd Satiksmes departamenta realizētais projekts 24 metrus platajam Brasas tiltam, to vizualizējot, izskatās šādi:

Kā redzam, vienā pusē gājējiem atvēlēta “tehniskā ietve” (citējot Rīgas vicemēru Vilni Ķirsi) ar 75 centimetrus platu bezšķēršļu zonu (vairāk par efektīvu ietves platumu var lasīt šajā rakstā). Tātad, dārgais lasītāj, ja tavā apkaimē nav ietves vai tā ir pārāk šaura, tad viss ir tieši tā, kā tam jābūt, jo tā ir “tehniskā ietve”.

Kā kompensāciju par neesošo ietvi vienā pusē, rīdzinieki saņēmuši dāsnu dāvanu - ciešama platuma ietvi otrā tilta pusē, kā arī veloceļu, jo pāri Brasas tiltam tiek plānots maģistrālais veloceļš. Ietves bezšķēršļu platums: 2,25 metri gājējiem un… maģistrālajam veloceļam tomēr nepietika vietas, velosipēdistiem diemžēl jābrauc pa to pašu ietvi. Zinot, cik intensīva nereti mēdz būt velosipēdu satiksme starp Centru un Mežaparku, var tikai iedomāties, cik “patīkami” būs gājējiem un velosipēdistiem dalīt tiem atvēlēto kopīgo telpu uz atjaunotā Brasas tilta. Tas Lūsim netraucē apgalvot, ka tā esot “vairāk nekā trīs metrus plata ietve, kurā atliektiem galiem pietiks vietas visiem gājējiem, minējiem un kaut vai rāpotājiem”.

Vai tiešām, necērtot kokus, nebija iespējams labāk?

Apvienība “Pilsēta cilvēkiem” savā Satiksmes departamentam adresētajā 2019. gada 18. septembra vēstulē (kad tilta platums bija plānots nedaudz šaurāks) piedāvāja zemāk redzamo Brasas tilta satiksmes organizācijas variantu, kas gan jau varēja tikt uzlabots, bet bija daudz labāks, nekā šobrīd īstenotais:

Sašaurinātām braukšanas joslām būtu bijusi gan pozitīva ietekme uz satiksmes drošību, palīdzot nodrošināt ātruma režīma (50 km/h) ievērošanu, gan arī uz pašvaldības budžetu, ļaujot ieekonomēt uz būvniecības un uzturēšanas izmaksām (segums un uzturēšana ietvēm un veloceļiem izmaksā daudz mazāk).

Tāpat tramvaja joslās uz Brasas tilta būs gluds segums, nevis zāle, tādēļ pa tām vajadzŗtu braukt arī autobusiem, līdzīgi kā tas tiek darīts, piemēram, Slokas ielā, 11. novembra krastmalā un Jūrmalas gatvē pie Botāniskā dārza.

Tā vietā Satiksmes departaments, redzami ne bez politiķu atbalsta, izvēlējās paplašināt tiltu, padarot to cilvēkiem nedraudzīgāku, kaut būtu bijis iespējams iesniegto priekšlikumu vēl uzlabot, piemēram, ieviešot pienācīga platuma ietves abās pusēs.

Salīdzināšanai - arī Deglava tiltam ir projektētas 3 metru platas auto joslas un 3.5 metru platas sabiedriskā transporta joslas.

Puiša no laukiem aritmētika

Lūša raksta auditorija tagad varētu sākt iebilst, atsaucoties uz Lūša aprēķiniem, ar kuriem viņš esot pierādījis, ka 3 metru brauktuves joslas esot par šauru sabiedriskā transporta autobusiem Solaris Urbino.

Pirmkārt, kā norādīts iepriekš, sabiedriskā transporta autobusiem, braucot pāri Brasas tiltam, būtu jāizmanto tā pati josla, pa kuru brauc tramvaji, lai izvairītos no automašīnu radītajiem sastrēgumiem.

Otrkārt, ja sabiedriskā transporta autobusu pārvietošanās pa tramvaja joslām mūsu “citādā klimata”, vai citu reliģisku iemeslu dēļ nebūtu iespējama vai atļauta, arī šis nebūtu iemesls pārvērst Brasas tiltu par ātrgaitas šoseju, jo Lūša aprēķini, ar kuriem viņš cenšas pierādīt pretējo, ir zem katras kritikas.

Sākot savus aprēķinus, Lūsis stādās priekšā kā “puisis no laukiem, kurš no ielu projektēšanas neko nesaprot”, un kurš jautājumam pieiet “racionāli, bez liekām emocijām”.

Puiša no laukiem piedāvātā aritmētikas formula ir šāda: 2,55 metri (Solaris Urbino platums) + nezināms lielums (autobusa spoguļa platums) = neprecīzs lielums (“nedaudz platāks par trim metriem”). Jācer, ka mūsdienās laukos matemātiku māca labāk, jo ar šādiem vienādojumiem centralizētajā eksāmenā tos 10 procentus var arī nesagrabināt.

Apvienības “Pilsēta cilvēkiem” biedri pirms vairākiem gadiem ir mērījuši autobusa spoguļu platumu, iegūstot rezultātu - 22 centimetrus, tādēļ piedāvājam realitātei daudz atbilstošāku formulu: 2.55 metri + 2 ⋅ 0.22 metri = 2.99 metri (spoguļi atrodas augstāk par vieglajām automašīnām, tādēļ tos neaizķers). Tātad, autobusa Solaris Urbino kopējais platums nav platāks par trim metriem. To apliecina citu Rīgas ielu, pa kurām regulāri pārvietojas sabiedriskais transports, brauktuves joslu platums. 

Piemēram, Avotu ielā vai Aleksandra Čaka ielas posmā starp Ērgļu ielu un Tallinas ielu sabiedriskā transporta josla ir 3 metrus plata.

Satiksmes departaments zina, ko dara… ideālajā pasaulē.

Lai publicists bez zināšanām infrastruktūras jomā tik kaislīgi aizstāvētu departamenta izstrādāto projektu, jābūt uzticībai, ka Rīgas domē un departamentā strādā profesionāļi, kas zina, ko dara. Būtu jau labi.

Ideālā pasaulē RDSD ne tikai sekotu līdzi globālajai attīstībai pilsētplānošanā, bet arī plānotu pēc (šobrīd vien “uz papīra” esošajām) Rīgas domes prioritātēm, kur gājēji un velo ir pirmajās vietās. To darot, viņi noteikti paši būtu sapratuši, ne tikai, ka pilsētā nevajag joslas, kur var braukt ar ātrumiem virs 100 km stundā, bet arī, ka stabus var likt tiltam pa vidu, brīvajā vietā starp tramvaju sliedēm, nevis gājēju/velo ceļā. Vēl viņi noteikti zinātu, ka ar pilsētas ātrumiem nav vajadzīgas barjeras starp brauktuvi un gājēju/velo ceļiem. Un hops - pietiktu vietas kārtīgiem gājēju un velo ceļiem, ar to pašu platumu, kāds top.

Bet diemžēl nedzīvojam ideālā pasaulē, un tad ir vieglāk nogrūst vainu par savu neizdarību uz citiem.

Ko mums no tā būs mācīties?

Varam secināt, ka Viļņa Ķirša “loģisko” izskaidrojumu, ka “Abās pusēs vietas platām ietvēm nesanāca, jo Čiekurkalna un Brasas iedzīvotāji vēlējās saglabāt liepu aleju.” grūti dēvēt savādāk kā par apzinātu sabiedrības muļķošanu, kas sevišķi neglīti izskatās uz iespējamās pašvaldības līdzekļu izsaimniekošanas Satiksmes departamentā miljonu apmērā, fona. Muļķošanu, uz kuru puisis no laukiem ir uzķēries, pat bikli nepajautājot cienījamajam politiķim iemeslu, kādēļ brauktuves platumu neesot bijis iespējams sašaurināt. Tā vietā bija pašam jāmēģina izgudrot velosipēds.

Mums vajag drosmīgus un asus publicistus, kuri neiet sev simpātisku politiķu pavadā un kaut ko saprot no tēmām, par kurām raksta. Nevis plānā galdiņa urbējus, kas tik viegli ļauj sev uz ausīm karināt makaronus.