Nobela prēmijas saņemšanai ir kāds nelabs blakusefekts

Analizējot datus par Nobela prēmijas saņēmējiem no 1950. līdz 2009. gadam, Stenforda Universitātes un Vaterlo Universitātes pētnieki ņēma vērā trīs rādītājus: publicēto pētījumu skaitu, inovācijas tajos un to citēšanu citos rakstos un pētījumos.

Iegūtos datus pētnieki salīdzināja ar Laskera balvas (prestiža balva medicīnā) ieguvējiem, kas bija līdzīgā vecumā kā attiecīgie Nobela prēmijas ieguvēji. Tas tika darīts, lai izslēgtu vecumu kā ietekmējošo faktoru produktivitātes zudumā. Nobela prēmija bieži tiek piešķirta zinātnieku karjeras vēlīnajā posmā, kad produktivitātes samazināšanās ir sagaidāma.

Atklājās, ka visos trīs rādītājos Nobela prēmijas saņēmēji pirms nozīmīgā apbalvojuma bija produktīvāki par Laskera balvas saņēmējiem, tomēr tad viss apgriezās otrādi, proti, pēc Nobela prēmijas saņemšanas laureāti, salīdzinot ar Laskera balvas saņēmējiem, kļuva mazāk aktīvi.

Jā, arī Laskera balvas saņēmēji piedzīvoja produktivitātes kritumu, tomēr ne tik lielā mērā kā Nobela prēmijas saņēmēji. Vidēji desmit gados pēc balvas saņemšanas Laskera balvas laureāti gadā publicēja par vienu pētījumu vairāk nekā Nobela prēmijas saņēmēji.

Lai arī šī datu analīze nav pietiekama, lai parādītu cēloņsakarību, tomēr tā rāda visai interesantu modeli. Tiesa, šie rezultāti nenozīmē to, ka zinātnieki pēc Nobela prēmijas saņemšanas slien kājas uz galda un ņemas atpūsties. Diskusija ir par to, kā uzvarētāja statuss ietekmē pētniecisko darbību.