/nginx/o/2023/07/14/15455399t1h2942.jpg)
No NATO samita Viļņā tika gaidīts daudz. Daži prognozēja, ka tas noteiks drošības arhitektūras nākotni eiroatlantiskajā reģionā. Un zināmā mērā šīs cerības piepildījās. Piemēram, Baltijas jūru tagad var uzskatīt par alianses iekšējo ezeru, pēc tam, kad Zviedrija saņēma zaļo gaismu pievienoties NATO. Arī Baltijas valstis var justies drošāk ar jaunu aizsardzības plānu. Tomēr galvenā uzmanība tika pievērsta Ukrainai. Un šeit rezultāts vairs nav tik viennozīmīgs.
Lasot ziņojumus pēc samita, var secināt, ka Ukrainas attiecības ar NATO ir nostiprinājušās. Piemēram, organizācijas ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs teica, ka Kijiva ir tuvāk aliansei nekā jebkad agrāk. Savukārt Volodimirs Zelenskis apgalvoja, ka dalībvalstu līderi “viennozīmīgi atbalstīja to, ka Ukraina būs NATO”. Abu pušu kopīgas padomes izveide tikai nostiprināja šo sajūtu.
Turklāt G7 valstis vienojas par drošības garantijām Ukrainai. Tās apņemas turpmāk sniegt militāru un finansiālu atbalstu, kā arī dalīties ar izlūkošanas informāciju. “Prioritāte tiks piešķirta pretgaisa aizsardzībai, artilērijai un tālās darbības munīcijai, bruņumašīnām un kaujas aviācijai,” teikts paziņojumā.
Tāpat Lielais septītnieks apsolīja nekavējoties rīkoties, ja Krievija pēc pašreizējā konflikta beigām atkal uzbruks. Plāno arī izstrādāt “konkrētas divpusējas ilgtermiņa drošības saistības un pasākumus”. Galvenais mērķis — izveidot spēkus, kas jau tagad aizsargās Ukrainu un atturēs Krieviju no agresijas nākotnē".
/nginx/o/2022/01/19/14317465t1h6434.jpg)