Parīzes olimpisko spēļu lielais jautājums – piedalīties vai nē?

Sporta notikumi nāk un iet, taču problēmas palielinās. Savulaik sēdējām pie televizoriem kā pienagloti, vērojot dažnedažādus mačus. Sākot ar Brežņeva iecienīto daiļslidošanu un beidzot ar distanču slēpošanu Lahti. Apbrīnojot somu televīzijas operatoru prasmi pārvērst monotonu distanci par aizraujošu izklaidi. Taču var gadīties, ka tieši šis pēdējais atklājums arī kļuvis par sporta lielāko klupšanas akmeni jo no „gladiatoru cīņām“ tas jau sen ir pārvērsts par spiedzes izklaidi skatītājiem. Sports šodien ir gigantiska naudas mašīna izklaidei, kurā iesaistīti ne tikai dalībnieki, bet arī finansētāji, reklāmdevēji, treneri, karsēji, mediji un vesela rinda „piederīgo“ personu un organizāciju. Olimpiskajās spēlēs piesakās aizvien neparastāki sporta veidi un nosēžas tur un palikšanu, ja ir piemēroti ekrānam (vizuāli izklaidējoši) un noderīgi reklāmdevējiem. Paralēli pazūd vecās un klasiskās disciplīnas, kas neizskatās labi ekrānā un nav vajadzīgas šovam. Savādību skaitam piepulcējas starptautisko sporta organizāciju iekšējā korumpētība, kas spēja panākt, ka ziemas olimpiskas spēles tika rīkotas Krievijas vienīgajā subtropu kūrortā Sočos, jo tā gribēja Vladimirs Putins. Viņš samaksāja un dabūja, ko gribēja.